Asinsradniecība nebija vēlama jau akmens laikmeta Rietumeiropā, un tā laika kopienas bija atradušas veidu, kā no tās izvairīties, liecina jaunākie pētījumi.
Zinātnieki izpētīja slavenos neolīta laika apbedījumus Francijā, Tevjekā un Hedikā Bretaņā, kā arī Šampaņas reģionā, Šampiņī. Atliekas tika datētas ar pašiem pēdējiem mezolīta posmiem (aptuveni pirms 6700 gadiem), kad dzīvoja pēdējie Rietumeiropas mednieku-vācēju kopienu pārstāvji, pārklājoties ar neolītu, kad teritorijas sāka pārņemt zemnieki.
Šis ir pirmais pētījums, kurā analizēts vairāku akmens laikmeta mednieku-vācēju genoms no vienas un tās pašas vietas, kā arī nesen ieradušos neolīta zemnieku kopienas.
Pirms aptuveni 7500 gadiem pēdējās mednieku un vācēju populācijas Rietumeiropā sastapās ar ienākošajiem neolīta laika zemniekiem un tika pakāpeniski nomainītas un asimilētas. Šo grupu līdzāspastāvēšana ir radījusi daudz jautājumu par to, cik lielā mērā tās mijiedarbojās.
Agrākie pētījumi, kas balstīti uz izotopu datiem, liecina, ka pēdējās mednieku-vācēju kopienas apzināti asimilēja sievietes no neolīta zemnieku kopienas. Šis jaunais pētījums savukārt parāda, ka mednieku-vācēju grupas sajaucās ar citām mednieku-vācēju grupām, bet ne ar neolīta laika lauksaimniekiem.
"Pētījums sniedz jaunu priekšstatu par pēdējām akmens laikmeta mednieku-vācēju populācijām Rietumeiropā. Mūsu pētījums sniedz unikālu iespēju analizēt šīs grupas un to sociālo dinamiku," saka pētījuma vadošais autors, Upsalas universitātes profesors Matiass Jakobsons.
Plaši zināmajās Tevjekas un Hedikas apbedījumu vietās Bretaņas dienvidos ir daudz kapu, kur kopā ir apglabāti vairāki cilvēki, kas nav raksturīgi mezolīta apbedījumu vietās. Iepriekš tika pieņemts, ka apglabāšana kopā nozīmēja, ka indivīdi ir bioloģiski saistīti.
"Mūsu genomu analīzes liecina, ka, lai gan šīs grupas sastāvēja no vairākiem indivīdiem, tās nebija ciešā radniecībā. Turklāt nebija nekādu asinsradniecības pazīmju. Tomēr mēs zinām, ka pastāvēja atšķirīgas sociālās vienības ar atšķirīgiem uztura paradumiem un te parādās grupu modelis, kas, iespējams, bija daļa no stratēģijas, lai izvairītos no asinsradniecības," saka Luciana Simoneša, Upsalas Universitātes pētniece un pirmā pētījuma autore.
"Mūsu rezultāti liecina, ka daudzos gadījumos, pat ja sievietes un bērni atrodas vienā apbedījumā, indivīdi nebija radniecīgi saistīti. Tas liecina, ka pastāvēja spēcīgas sociālās saites, kurām nebija nekāda sakara ar bioloģisko radniecību un ka šīs attiecības bija svarīgas pat pēc nāves," saka Dr. Amēlija Vialē no Parīzes Nacionālā dabas vēstures muzeja.
Pētījumā veica Upsalas universitātes zinātnieki sadarbībā ar vairākām Francijas iestādēm. Pētījums publicēts žurnālā PNAS.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
