Lai dzīvotu, ir jāēd. Bet daži dzīvo, lai ēstu. To var teikt arī par Labradoras retrīveriem – šī ir viena no tām suņu šķirnēm, kurai ir izteikti liels aptaukošanās risks. Kembridžas Universitātes pētnieki norāda, ka nevajag savu mīluli sunīt par viņa pārlieku lielo apetīti. Labradoru gadījumā iemesls var būt ģenētisks, un suns tur neko nevar padarīt.
Nupat prestižajā "Science Advances" žurnālā publicētā pētījumā izklāstīts, ka vaininieks pie labradoru aptaukošanās var būt mutācija gēnā ar nosaukumu POMC. Šis gēns spēlē būtisku lomu ne tikai apetītes un sāta sajūtas regulēšanā, bet arī piedalās vielmaiņas regulēšanā.
Pētījumā iesaistīti 87 pieauguši suņi – gan ar veselīgu ķermeņa svaru, gan ar lieko svaru. Eksperimenta laikā suņiem ik pēc 20 minūtēm deva noteiktu pārtikas daudzumu. Tas darīts tik ilgi, līdz suņi vairs neēda. Gan suņi ar POMC mutāciju, gan suņi bez tās ēda ļoti daudz un pārtrauca apmēram pie vienāda apēstā daudzuma. Tas apliecināja, ka būtiski neatšķiras tas daudzums, cik konkrētās šķirnes suņi spēj apēst vienā piegājienā.
Nākamajā dienā suņiem deva tipisku vienas ēdienreizes devu. Pēc trim stundām sākās kārdināšanas daļa – suņiem piedāvāta desiņa, taču tā atradās caurspīdīgā plastmasas traukā ar caurdurtu vāku. Suns desiņu varēja saost un redzēt, bet nevarēja tikt klāt. Novērots, ka suņi ar konkrēto ģenētisko mutāciju daudz neatlaidīgāk centās tikt pie kastītē noglabātās desiņas nekā pārējie.
"Mēs atklājām, ka šī POMC gēna mutācija suņiem liek just lielāku izsalkumu. Suņi ar šo gēna variantu mēdz pārēsties, jo starp maltītēm jūtas daudz vairāk izbadējušies nekā suņi, kam nav konkrētās POMC gēna mutācijas," Kembridžas Universitātes vietnē citēta pētījuma vadošā autore Eleanora Rafana.
Dati liecina, ka ne tikai apetīte pieaug. Suņi ar šo POMC mutāciju arī mazāk dedzina kalorijas miera stāvoklī nekā suņi bez šīs mutācijas. Turklāt atšķirība ir būtiska – apmēram 25%. Tas nozīmē, ka suņiem ar šo gēna POMC variantu nevajag ēst tik daudz, cik citiem šķirnes brāļiem, lai saglabātu veselīgu ķermeņa svaru. Šī mutācija ir dubulta nelaime – sunim jāēd mazāk, bet izsalkumu viņš jūt vēl vairāk nekā citi.
Cik izplatīts ir konkrētais gēna POMC variants? Pētnieki norāda, ka aptuveni 25% Labradoras retrīveru un aptuveni 66% gludspalvaino retrīveru ir šī mutācija.
Visiem Labradoras retrīveru un gludspalvaino retrīveru saimniekiem ļoti rūpīgi jādomā par savu suņu uztura režīmu, lai uzturētu veselīgu ķermeņa svaru, norāda Rafana. Vienlaikus viņa aicina citiem nebūt rupjiem un neiejūtīgiem pret retrīveru saimniekiem. "Cilvēki bieži kaunina resnu suņu saimniekus par to, ka suns tiekot pārbarots un ka tam nepietiek fizisko aktivitāšu. Taču mūsu pētījums pierāda, ka suņi ar šo ģenētisko mutāciju visu laiku aktīvi meklē, ko varētu apēst."
Kaut grūtāk nekā suņiem bez šīs POMC mutācijas, slaido līniju tomēr iespējams saglabāt. Pētnieki iesaka sadalīt ikdienas uzturdevu biežākās, bet mazākās maltītēs, turklāt ēdienu novietot dažādās vietās vai izmantot speciālās barības tvertnes, kur sunim jāizpilda kāds uzdevums, lai tiktu pie pārtikas. Piemēram, jānospiež ar ķepu svira, lai izbirtu barības gabaliņi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
