Atlantijas okeāns nepastāvēs mūžīgi, liecina pētījums  (3)

Paleozoja ēras superkontinents Pangeja sāka sadalīties pirms apmēram 180 miljoniem gadu. Šajā procesā arī "atvērās" vieta, kur šobrīd atrodas Atlantijas okeāns. Taču litosfēras plātņu kustība nebūt nav apstājusies. Uzskatāms apliecinājums ir zemestrīces. Šo okeānu veidošanos un atkal "aizvēršanos" raksturo tā dēvētie Vilsona cikli. Okeānam izplešoties, ar laiku tiek sasniegts brīdis, kad šis process apstājas. Tālāk, okeāna malās esošajām smagajām litosfēras plātnēm sākot slīdēt zem vieglākajām kontinentālajām plātnēm, okeāns atkal sakļaujas, līdz kontinentu malas satiekas.

Lisabonas Universitātes pētnieks Žuāu Duarte ar komandu, izmantojot jaunākos datus un superdatoru jaudu, veica sarežģītu trīsdimensiju modelēšanu un secināja, ka zem Gibraltāra šauruma esošā subdukcijas zona jeb reģions, kur viena litosfēras plātne paslīd zem otras, nākotnē vairs nebūs tik statiska kā pēdējos 30 miljonos gadu.

Šobrīd Atlantijas okeāns izplešas, bet Klusais okeāns sarūk. Viena no liecībām Klusajā okeānā notiekošajam ir tā dēvētais Uguns loks – seismiski un vulkāniski ļoti aktīva josla ap Kluso okeānu. Taču šīs lomas mainīsies, un sarukt sāks Atlantijas okeāns.

Subdukcija nenotiek spontāni – izturīgajām tektoniskajām plātnēm jālūst un jāliecas, lai viena varētu paslīdēt zem otras. Subdukciju kādā vietā var ierosināt arī līdzīgi procesi pavisam citā planētas malā. "Ir divas citas subdukcijas zonas otrā Atlantijas okeāna malā – Mazajās Antiļu salās Karību jūrā, kā arī Skotijas loks starp Dienvidameriku un Antarktīdu. Taču šajās subdukcijas zonās plātnes Atlantijas okeānā sāka ieslīdēt jau pirms miljoniem gadu," Duarti citē izdevums "Cosmos".

"Arī Gibraltāra reģionā ir subdukcijas zona, taču daudzi pētnieki uzskatīja, ka tā vairs sen nav aktīva," piebilst pētnieks. Tomēr viņa un kolēģu veiktā plātņu kustības modelēšana liecina, ka pēc 20 miljoniem gadu (mums tas ir neaptverams laika posms, bet ģeoloģiskā laika skalā tas nav nekas pārlieku ilgs) šīs subdukcijas zonas aktivitāte būtiski pieaugs. "Subdukcijas zonu modelēšana ir process, kas prasa ļoti sarežģītus rīkus un tādu superdatoru jaudu, kas pirms dažiem gadiem vēl nebija pieejama," piebilst Duarte. "Zem Gibraltāra loka notiekošo procesu analīze ir lieliska iespēja novērot tos agrīnā attīstības stadijā."

Rezultātā, kā liecina Duartes pētījums, Atlantijas okeāns atkal sāks sarukt, un procesā izveidosies arī Atlantijas tā dēvētais uguns loks – seismiski un vulkāniski aktīva zona, kas ieskaus okeānu.

Šis pētījums ir lielisks atgādinājums par to, ka mūsu planēta ir dinamiska un nemitīgi mainīga. Taču mums, cilvēkiem, par šiem notikumiem praktiskā izpratnē nav jēgas satraukties. 20 miljoni gadu ir termiņš, par kuru droši varam nesatraukties. Jo īpaši laikā, kad ir daudz spiedīgākas problēmas, kas mūsu dzīvi uz šīs planētas ietekmē jau tagad un ietekmēs tuvākajās desmitgadēs. Piemēram, straujās klimata pārmaiņas.