Porcelāna žultspūslis – atradums, kas ASV psihiatriskās klīnikas kapsētā samulsināja arheologus

2012. gadā, attīstot teritoriju kādreizējās klīnikas tuvumā, uzieta kapsēta, kur apglabāja te mirušos pacientus. Un tādu nebija mazums – tiek lēsts, ka klīnikas 80 darba gadu laikā ap 7000 pacientu tajā arī nomira un tika apglabāti vienkāršos priedes dēļu zārkos turpat netālu. 2022. gadā sākts projekts, kura laikā veikta pacientu mirstīgo atlieku ekshumācija. Izrakumus un pētījumu vada Misisipi Universitātes Medicīnas centra bioarheoloģe Dženifera Maka.

Viens no atradumiem arheologus patiesi pārsteidzis. Būtu sagaidāms, ka no tur apglabātajiem pacientiem pāri palikuši vien kauli, bet visa miesa sen jau satrūdējusi un atdota zemei. Taču kādā no apbedījumiem atrasts neliels objekts, kuru arheologi sākotnēji nevarēja identificēt. Tas svēris vien 16,1 gramu, bijis apmēram 4,6 centimetrus garš un 2,8 centimetrus plats.

Par laimi, ir arī mediķi.

"Tas pat ir nedaudz smieklīgi, ka šis objekts bioarheologiem sākumā bija aizraujoša mistērija," atzīst Maka. "Turpretī mūsu projekta dalībnieks, pensionēts ķirurgs, to identificēja gandrīz acumirklī."

Izrādās, tas ir žultspūslis. Un saglabājies tas ir tāpēc, ka paciente cieta no kaites, ko dēvē par porcelāna žultspūsli. Mūsdienās ir zināms, ka šī visnotaļ retā liksta var būt sekas hroniskam žultspūšļa iekaisumam jeb holecistītam. Precīzi porcelāna žultspūšļa izveidošanās mehānismi gan līdz galam vēl nav izzināti, taču sekas ir tādas, ka žultspūšļa sieniņas pārkaļķojas. Tādējādi tas arī saglabājās zemē tik ilgi, kamēr miesa un pārējie orgāni sen bija satrūdējuši. Žultsakmeņi atklāti arī vairākiem citiem izrakumos izceltajiem klīnikas pacientiem. Kopumā līdz šim brīdim ekshumēti 100 pacienti, un šādas problēmas ar žultspūsli bijušas pieciem no tiem.

Ar šo projektu nesaistītais Lodzas Universitātes paleopatologs Frančesko Maria Galasi izdevumam "Live Science" stāsta – atradums pats par sevi ir interesants, taču vēl interesantāk būtu noskaidrot, vai šīs psihiatriskās klīnikas pacientu vidū žultsakmeņi bijuši izplatītāka problēma nekā tolaik populācijā kopumā. Ja tas apstiprinātos, tad būtu pamats uzdot jautājumus, vai pacientu ārstēšanā izmantotie medikamenti būtu varējuši palielināt risku tikt pie žultsakmeņiem vai tā dēvētā porcelāna žultspūšļa. Pētījuma autore Maka norāda, ka šobrīd pētnieciskais darbs vēl ir pārāk agrīnā stadijā, lai varētu ko vairāk pastāstīt par klīnikā izmantotajiem medikamentiem.