Demenci mēdz dēvēt par "ilgo aiziešanu" – cilvēka atmiņa līdz ar viņa personību pamazām un neatgriezeniski izzūd. Taču īsi pirms nāves daļu šīs slimības skarto mēdz pārņemt apskaidrība, kad atmiņas atgriežas un tiek atpazīti arī iepriekš aizmirstie tuvinieki. Kāpēc tā notiek?
Demencei progresējot, cilvēks zaudē spēju komunicēt, patstāvīgi uzņemt pārtiku, atpazīt tuviniekus un apzināties savu atrašanās vietu. Taču pašā pēdējā stundiņā šie cilvēki mēdz piedzīvot īsus apskaidrības mirkļus, visam atgriežoties savās vietās, kā tas bija pirms demences. Šādi apskaidrības mirkļi fiksēti kopš 19. gadsimta, kad par tādiem vēstīja tuvinieki, aprūpes un medicīnas personāls. Slimnieks esot absolūti sakarīgi runājis, atpazinis tuviniekus un kavējies atmiņās. Kāds jokojis un pat palūdzis ēdienu, vietnē "The Conversation" raksta Monaša Universitātes (Austrālija) neirozinātnieces Jena Jina Lima un Dinija Tomsone.
Pētījumi liecina, ka apmēram 43% cilvēku, kas piedzīvojuši apskaidrības mirkli, nākamo 24 stundu laikā nomiruši, bet 84% miruši nedēļas laikā.
2009. gadā pētnieki Maikls Nāms un Brūss Greisons ieviesa frāzi "terminal lucidity" jeb "beigu apskaidrība", jo šis stāvoklis pacientus bieži piemeklē tieši pirms nāves. Tomēr ne visas apskaidrības epizodes liecina, ka nāve ir nenovēršama. Kādā pētījumā atklāts, ka daudzi cilvēki ar progresējošu demenci vairāk nekā sešus mēnešus pirms nāves piedzīvo īsus mirkļus, kuros atkal spēj skaidri domāt.
Ir ziņots arī par apskaidrību citos apstākļos, kas ietekmē smadzenes vai domāšanas prasmes, piemēram, ar meningītu vai šizofrēniju sirgstošajiem un cilvēkiem ar smadzeņu audzējiem, kā arī cilvēkiem ar smadzeņu traumām.
Apskaidrības mirkļus, kas ne vienmēr norāda uz nāvi, dažreiz sauc par "paradoksālo apskaidrību", jo tā ir pretrunā ar paredzamo neirodeģeneratīvās slimības, piemēram, demences, gaitu.
Diemžēl šādi mirkļi, kad šķiet, ka slimnieks ir atgriezies pie apziņas, ir pārejoši un nekādā gadījumā neliecina, ka slimība ir atkāpusies.
Zinātniekiem nav izskaidrojuma, kāpēc notiek šī prāta apskaidrība īsi pirms nāves. Ir ziņots, ka dažas epizodes notikušas tuvinieku klātbūtnē. Citi ir ziņojuši, ka dažkārt cilvēkam palīdzējusi mūzika, taču daudzām apskaidrības epizodēm nav kāda noteikta izraisītāja.
Pētnieku grupa no Ņujorkas Universitātes pieļauj, ka šo apskaidrību pirms nāves var izraisīt smadzeņu darbības izmaiņas, bet tas pilnībā neizskaidro, kāpēc cilvēki pēkšņi atgūst spējas, kuras tika uzskatītas par neatgriezeniski zaudētām. Gan paradoksālo, gan pirmsnāves apskaidrību ir ļoti grūti izpētīt, un ne visi progresējošas demences piemeklētie pacienti piedzīvo šīs epizodes.
Tā kā pirmsnāves apskaidrība var būt priecīgs laiks tiem tuviniekiem, kas ir šīs epizodes liecinieki, zinātniekiem būtu neētiski izmantot šo laiku, lai veiktu pētījumus, nāves brīdī intervējot aprūpētājus par jebkādiem gaišiem brīžiem, kas varētu būt notikuši.
Skaidrojumi pirmsnāves apskaidrībai šobrīd ir ārpus zinātnes tvēruma. Šie garīgās apskaidrības mirkļi var būt veids, kā mirstošajai personai atvadīties, pirms nāves nokārtot rēķinus un atjaunot saikni ar ģimeni un draugiem.
Cilvēkiem var būt dažādas reakcijas, pieredzot pirmsnāves apskaidrību cilvēkam ar progresējošu demenci. Daži to izjutīs kā mierīgu un saldsērīgu, citiem tas var šķist dziļi mulsinoši un satraucoši. Kādam var rasties vēlme mainīt aprūpes plānus un pieprasīt dzīvības glābšanas pasākumus mirstošajam Alcheimera pacientam.
Pirmsnāves apskaidrības pieredze tuviniekiem var ļaut saprast, ka tā ir daļa no miršanas procesa. Ir jāspēj pieņemt, ka cilvēks ar demenci neatveseļosies, un maksimāli izmantot šīs epizodes, lai pavadītu laiku kopā ar sev tuvo cilvēku, kurš uz mirkli atkal atguvis savu personību. Apskaidrības lieciniekiem tā var būt pēdējā vērtīgā iespēja atjaunot saikni ar cilvēku, kuru tie pazina pirms demences.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
