Kāpēc viens pēc pastaigas mežā no sevis nolasa 15 ērces, bet citam, kas gājis turpat blakus, nav piesūkusies neviena? Vai ērcēm tiešām ir iecienītās asinsgrupas un daži cilvēki garšo labāk par citiem, vai arī tās ir muļķības? Un kā ar kaitinošajiem odiem – kāpēc viens Jāņu svinētājs ar tiem gluži kā aplipis, bet citam tie gandrīz nemaz nedzeļ? Par odiem, ērcēm un citiem Latvijas dabā sastopamajiem kodējiem šajā podkāsta "Zinātne vai muļķības" epizodē iztaujājām entomologu Uģi Piterānu un profesori Baibu Rozentāli.
Mums nav nedz spēcīgu zemestrīču, nedz vulkānu, nedz tornado un postošu orkānu. Varbūt pa kādam spēcīgākam negaisam vai ilgstošākam karstuma vilnim. Šur tur pavasarī arī plūdi. Bet kopumā Latvija ir lieliska vieta dzīvei. Mērens klimats bez pārmērībām. Un indīgākais dzīvnieks ir odze, kas uz citu pasaulē mītošo indīgo čūsku fona tāds nieks vien ir. Tomēr arī Latvijā mežā gājējiem un tiem, kas rosās dārzos vai atpūšas pie dabas, ir savi ienaidnieki. Tie ir kaitinošie odi un ērces. Ja pirmie vairāk saistās ar sabojātu vakaru, niezošiem stilbiem un "kā-es-atkal-aizmirsu-paņemt-pretodu-līdzekli" pārmetumiem pašam sev, tad ērces jau uztveramas nopietnāk.
Par to, cik bīstamas ir ērces, vai tiešām tām garšo noteiktas grupas asinis, ko noteikti nedarīt pēc ērces piesūkšanās, kā vislabāk atbaidīt odus un vai kādreiz arī tie mūsu platuma grādos varēs izplatīt malāriju, zina stāstīt Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" galvenā ārste Baiba Rozentāle.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
