Pirms dažiem gadiem veiktā pētījumā zinātnieki izvirzīja versiju, ka suņu sejas muskulatūra ap acīm evolucionējusi ar specifisku mērķi – radīt tādas iežēlinošas grimases, lai pielabinātos cilvēkiem. Proti, domestifikācija bija tā, kas radīja atbruņojošās, sērīgās "kucēna acis". Nu jaunā pētījumā šī versija tiek atspēkota.
Cilvēkam jau pierasts domāt, ka viss ir par godu viņam – radības kronim. Tā domāja arī Anna Burovsa, kad ar kolēģiem 2019. gadā publicēja pētījumu par atbruņojošā kucēna skatiena izcelsmi. Par to ziņoja arī "Campus", rakstot: "Cilvēka labākā drauga godu suņi neieguva tāpat vien – tas ir tūkstošgadēm ilgā laikā nopelnīts. Cilvēku un suņu abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana šos vilku pēctečus izmainījusi arī anatomiski un ietekmējusi to evolūciju līdz tādām niansēm kā pāreja no gaudošanas un kaukšanas uz īsiem rējieniem un arī izmaiņas purna muskulatūrā, lai suņi mūs spētu "uzrunāt" ar ļoti izteiksmīgu mīmiku. Slavenās "kucēna acis" – skatiens, ar kuru suns no saimnieka var izlūgties jebko –, šķiet ir ļoti mērķtiecīgs paņēmiens. Bioloģiskā antropoloģe Anna Burovsa ar kolēģiem cer labāk izprast, kā suņi piemērojušies veiksmīgai saziņai ar cilvēkiem, pētot sejas muskulatūras anatomiju."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
