"Daba ir iekārtojusi tā, ka mūsu galvenais uzdevums ir dzīvot un vairoties. Pēc tam, kad pēcnācēji radīti, no dabas viedokļa mēs vairs neesam vajadzīgi. Un tad sākas ļaundabīgi audzēji..." Latvijas Universitātes žurnālā "Alma Mater" sarunā ar Māri Zanderu stāsta Medicīnas fakultātes profesore Una Riekstiņa. Skan skarbi, tomēr Riekstiņa to neuztver kā dabas pretsoli mums, cilvēkiem. Tas ir veselums un mijiedarbība. "Daba ir tāda, kāda tā ir, un mēs mēģinām pielāgoties. Atrast labāko veidu sadzīvošanai, izdzīvošanai."
Man ir radies priekšstats par nebeidzamu skriešanos starp zinātni un – nezinu, kā pareizi teikt – evolūciju. Mēs visu laiku izgudrojam jaunus medikamentus, bet pēc kāda brīža to noderīgums mazinās. Turklāt ne tikai daudz piesauktās rezistences dēļ, bet arī tāpēc, ka daba tā ir iekārtota vispār
Jā, tā ir skriešanās ar laiku tādā izpratnē, ka mēs rīkojamies ar zināšanām, kādas mums ir konkrētajā brīdī, par procesiem. Konkrētajā laika nogrieznī mēs pieņemam, ka process notiek tā un ka mēs to varam ietekmēt noteiktā veidā. Mēs esam priecīgi, bet pēc kāda laika saprotam, ka konkrētās zāles der, piemēram, tikai pusei cilvēku. Citiem neder. Mēs līdz galam kaut ko nezinām vai nu par konkrēto slimību, vai par zālēm. Mēs dodamies atpakaļ uz laboratoriju un atkal pētām, ņemot talkā jaunus, modernus līdzekļus, kuri radušies starplaikā. Piemēram, jaudīgākus mikroskopus. Īsāk sakot, neko bezcerīgu es te neredzu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
