Kopš tika atrasta Australopithecus afarensis mūmija, kurai deva vārdu "Lūsija", šo 3,2 miljonus gadu seno būtni bija pieņemts attēlot spalvainu. Taču jaunākie DNS pētījumi rāda, ka Lūsija bijusi diezgan gluda un kaila, vēsta zinātnes portāls "The Conversation".
Kā zināms, Lūsijas fosiliju atrada 1974. gadā alā Etiopijā. Tas bija perfekti saglabājies galvaskauss un vairāki simti kaulu atlieku, no kuriem vēlāk tika izveidots "mūsu visu mātes" domājamais tēls, un vienmēr viņa attēlota klāta ar biezu, sarkanbrūnu apmatojumu un gludu seju, plaukstām, pēdām un krūtīm. Lai arī Lūsija ļāva zinātniekiem atrisināt vairākas ar cilvēku evolūciju saistītas mīklas, viņas patiesais izskats tā arī palika nezināms.
Tagad, pateicoties jaunākajiem tehnoloģiju sasniegumiem ģenētiskajā analīzē, priekšstati par Lūsijas sāk šķobīties – viņas apmatojums bija ievērojami plānāks vai viņa pat varēja būt pavisam kaila.
Pēc kopevolūcijas teorijas par cilvēkiem un utīm mūsu tuvākie senči lielāko daļu ķermeņa apmatojuma zaudēja pirms 3-4 miljoniem gadu, savukārt pirmo apģērbu uzvilka tikai pirms 83-179 tūkstošiem gadu. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 2,5 miljonus gadu agrīnie cilvēki un viņu senči staigāja vienkārši kaili, kas iezīmē uztveres problēmu mūsdienu sabiedrībā, jo kailums tiek uzskatīts par apkaunojošu, norāda Kennesovas Universitātes filozofijas profesore Steisija Keltnere.
Agrīnie cilvēki apmatojumu zaudēja vairāku faktoru sakritības rezultātā, tostarp termoregulācija, aizkavēta fizioloģiskā attīstība, seksuālo partneru piesaiste un parazītu atbaidīšana. Savukārt apģērba nepieciešamību veicinājuši, iespējams, vides, sociālie un kultūras faktori.
Abas pētījumu jomas – par to, kad un kāpēc hominīni zaudēja ķermeņa apmatojumu un kad un kāpēc apģērbās – uzsver smadzeņu izmēru, kura attīstībai vajadzīgi gadi un kuru darbībai ir nepieciešams nesamērīgi daudz enerģijas, salīdzinot ar citām ķermeņa daļām
Tā kā cilvēku zīdaiņiem ir nepieciešams ilgs aprūpes periods, pirms viņi spēj izdzīvot paši par sevi, evolūcijas starpdisciplinārie pētnieki ir izvirzījuši teoriju, ka agrīnie cilvēki pieņēma pāru veidošanas stratēģiju – vīrietis un sieviete sadarbojas pēc tam, kad bija izveidojusies spēcīga savstarpēja pievilkšanās vienam pret otru. Sadarbojoties var vieglāk tikt galā ar bērna aprūpi.
Tomēr pāra veidošanās saistīta ar riskiem – tā kā cilvēki ir sabiedriski un dzīvo lielās grupās, rodas kārdinājums lauzt monogāmijas paktu, kas apgrūtina bērnu audzināšanu. Bija vajadzīgs kāds mehānisms, kas nodrošinātu sociālo un seksuālo "uzticību", un šis mehānisms, iespējams, bija kauns.
"Cilvēka ķermenis ir galējā seksuālā reklāma," evolūcijas antropologs Daniels Feslers skaidro kauna evolūciju dokumentālajā filmā "Kāda problēma ir ar kailumu?". "Kailums apdraud pamata sociālo līgumu, jo tas ir aicinājums izrauties. Kauns mudina mūs palikt uzticīgiem saviem partneriem un dalīties atbildībā, audzinot bērnus."
Ar laiku kailumu sāka uzskatīt par sociālo normu un noteikumu pārkāpumu. Būt kailam bija apkaunojums. Taču arī šī izpratne mainās – Viktorijas laikmetā pat atsegta sievietes potīte bija skandaloza, bet šobrīd sabiedrībā ir pieņemama sieviešu sauļošanās ar kailu ķermeņa augšdaļu. Spalvaina un kautrīga Lūsija visiem bija ļoti "ērta", bet tagad būs jāpierod pie domas, ka viņa dzīvoja "pa pliko".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
