Vai transpersonas sportā grauj godīgu konkurenci? Podkāsts "Zinātne vai muļķības"  (15)

"Jāsaprot, ka testosterons ir spēka hormons. Ja tas ir vairāk – gan vīrietim, gan sievietei –, tas dos priekšrocības sportā. Ne velti ik pa laikam dzirdam, ka testosterons lietots papildus ir kā dopings," stāsta Una Gailiša, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe.

Testosterona līmenis ir ļoti būtisks faktors, taču tas nav vienīgais. "Svarīga ir arī receptoru jutība. Var būt tā, ka cilvēkam testosterona ir daudz, bet receptori pret to nav jutīgi. Un otrādi – testosterons ir normālā līmenī, bet cilvēkam ir izteikta receptoru jutība, un atkal būs priekšrocības gan sievietei, gan vīrietim," nianses skaidro endokrinoloģe un papildina: "Ir ģenētiski varianti, ka ģenētiskam vīrietim, kam ir daudz testosterona, tas vispār nestrādā un neizpaužas, un šis cilvēks attīstās kā sieviete."

Šajā debatē ir jānodala transpersonas no interseksuāļiem jeb personām, kurām ir bijuši dažādi veselības traucējumi, kuru dēļ notikusi daļēja dzimumu attīstība. "Varbūt ārējās dzimuma pazīmes, bērnam piedzimstot, ir vairāk raksturīgas zēniem, bet ģenētiski tā ir meitene," piemēru min Gailiša. Un šādi gadījumi sportā jau ir bijuši visai sen, kur atlētiem nācies pierādīt, ka ģenētiski viņi vai viņas ir attiecīgajam dzimumam piederoši. Piemēram, vairākkārtēja pasaules un olimpiskā čempione Kastere Semeņa (attēlā zemāk), kuras dzimums ticis apšaubīts un viņa uz laiku diskvalificēta, taču atguva tiesības startēt, jo pierādīja, ka ģenētiski ir sieviete. Tomēr arī šādos gadījumos visbiežāk ir runa par paaugstinātu testosterona līmeni.

Aivars Cīrulis, docents Latvijas Universitātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā, "Papardes zieda" padomes viceprezidents, uzskata – izejot no godīguma principa, tad arī interseksuālām sievietēm būtu jāsamazina testosterona līmenis, lai tās varētu vienlīdzīgi konkurēt un tikt iekļautas sieviešu kategorijās.

Taču testosterons nav vienīgais faktors, uzsver abi eksperti. Ir arī ģenētiskās atšķirības, bioloģiskā vēsture, kam iziets cauri, pubertātes laikā notikušās pārmaiņas. Persona, kas sākusi hormonu terapiju dzimuma maiņai pirms pubertātes, pubertātes laikā un pēc pubertātes, ir trīs pavisam dažādi scenāriji. Turklāt arī pāreja no viena dzimuma uz otru nav ar vienlīdzīgiem rezultātiem. Pētījumi rāda, ka transsievietes (dzimuši kā vīrieši), ir spēcīgākas par transvīriešiem (dzimušas kā sievietes).

Kad Jaunzēlandiete Lorela Habarda, dzimusi kā bioloģisks vīrietis, startēja svarcelšanā sieviešu kategorijā, liela daļa cilvēku bija līdz sirds dziļumiem sašutuši un norādīja, ka tas vairs nav sports, bet izsmiekls. Tiesa, kļūdījušies būs arī tie, kas Habardai jau pirms olimpiādes sākuma prognozēja zeltu ar pamatīgu atrāvienu no konkurentēm, jo Habarda raušanas disciplīnā netika galā ar pieteikto svaru un palika bez rezultāta, bet grūšanā nemaz nepiedalījās.

Habardas starts Tokijas olimpiskajās spēlēs bija gaužām nesekmīgs.

Bioloģiski dzimis vīrietis konkurē ar sievietēm sporta veidā, kur muskuļu masa un spēks ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Skaidrs, ka tas daudziem lika uzdot jautājumus. Taču muskuļu masa un spēks nav vienīgais, kas svarīgs. Ir sporta veidi, kur lielāka nozīme būs izturībai, lokanībai, koordinācijai, ne brutālam fiziskam spēkam. Vai arī šajos sporta veidos vīriešiem ir priekšrocības?

Cīrulis norāda, ka elites līmenī vīrieši absolūti lielākajā daļā sporta viedu uzrāda labākus rezultātus par sievietēm. Tie ir par 10 līdz 50 procentiem labāki. Transsievietēm, kas uzsāk hormonu lietošanu, rezultāti pasliktinās vidēji par pieciem procentiem. "Līdz ar to netiek sasniegts tas slieksnis. Viņas iestājas viduspozīcijā." Ar hormonu terapiju pilnībā "nonullēt" dzimumu atšķirības, šķiet, nevar.

Protams, ir arī sporta veidi, kur šīs atšķirības ir mazāk izteiktas. Ja tās ir minēto piecu procentu robežās, tad var diskutēt par godīgu konkurenci, iekļaujot sieviešu kategorijā arī transpersonas.

Lai vienlaikus neatņemtu transpersonām iespējas sportot elites līmenī un sacensties, bet arī nelaupītu sievietēm un vīriešiem iespēju uz godīgu konkurenci, tiek spriests par trešās kategorijas ieviešanu. Vai tā ir laba doma? Te ekspertiem domas dalās.

Gailiša uzskata, ka trešā kategorija drīzāk nav nepieciešama ar atrunu, ka ir ļoti strikti nosacījumi, kuriem jāizpildās. "Piemēram, testosterona terapija tiek lietota līdz zināmam testosterona līmenim, kuru nedrīkst pārsniegt. Taču tur jābūt konkrētiem pētījumiem."

Cīrulis drīzāk atbalstītu šādu soli. Viņš arī norāda, ka diskusija vienmēr nonāk pie transsievietēm, kas grib konkurēt sieviešu kategorijā, bet nekad otrādi, jo "transvīrieši nav tie, kas sportā atņem stipendijas vīriešiem. Tur viņiem pietrūkst spēju, viņi ir vājāki." Viņaprāt, trešās kategorijas ieviešana būtu solis ceļā uz godīgāku konkurenci.

Par to, vai sports kā tāds vispār var būt godīgs, ja kāds vienmēr būs ar bioloģiskām priekšrocībām – garākām kājām, lielākām plaukstām, platākiem pleciem un lielākām plaušām – klausies podkāstā "Zinātne vai muļķības" platformās "Spotify", "Apple Podcasts" un citās, kā arī skaties raidījuma videoierakstu "YouTube".

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".