Jau miris, vai vēl tomēr dzīvs? Kā var "nepamanīt" nāvi?

Šausmu filmās – un ne tikai tajās – bieži no nāves cisām ceļas un no zārkiem laukā rāpjas tie, kas vēl pavisam nesen bija beigti un pagalam. Taču dzīvie miroņi nav tikai rakstnieku vai scenāristu fantāzijas auglis. Šādi gadījumi patiešām notikuši pat salīdzinoši nesen. Kāpēc tā? Vai tiešām ārsti neprot konstatēt – cilvēks ir dzīvs vai miris?

Cilvēks ir miris. Slimnīcā to pierāda nepārtrauktā taisnā līnija un nulles pacienta vitālo funkciju monitorā, citos apstākļos – auksta, stinga roka bez pulsa vai "apklususi" artērija uz kakla. Bet vai tas patiešām ir viss, beigas? Jau no aizvēsturiskiem laikiem šis ir brīdis, par kuru cilvēki nav bijuši pilnībā pārliecināti un gribējuši pārbaudīt nāves faktu ar paņēmieniem, kas nu kurā laikā tika uzskatīti par efektīviem un ētiskiem.

Tā senie grieķi mēdza mirušajam nogriezt pirkstus, lai redzētu, vai sāpju šoks viņu nepamodinās. Savukārt senie romieši piekopa rituālu "conclamatio", proti, vairākkārt tika skaļi saukts aizgājēja vārds, lai pārliecinātos, ka nav atbildes reakcijas. Tad aizgājējs apliets ar karstu ūdeni. Slāvu kultūrā izplatīta bija trīs dienas ilga apraudāšana ar skaļu vaimanāšanu. Pēc tam tika uzskatīts, ka cilvēks ir patiešām nomiris un viņu var apbedīt.

Nemieru vēl vairāk uzkurināja literatūra, piemēram, Edgara Alana Po šausmu novele "The Premature Burial" ("Priekšlaicīga apbedīšana"), kas 1844. gadā publicēta laikrakstā "The Philadelphia Dollar Newspaper". Zinot, kādu ažiotāžu izraisīja Herberta Velsa "Pasauļu karu" radiolasījums...

Vācijā patentēja vairāk nekā 30 tā sauktā drošības zārka versiju. Tā bija diezgan sarežģīta uzparikte, kam bija jāfiksē apbedītā iespējamā atdzīvošanās.

Dažos "drošības zārkos" mirušajam līdzi lika lāpstu, kāpnes, ēdienu un ūdeni. Citās zārka versijās bija iebūvēts zvans, ko atdzīvojies mirušais skandinātu, paraujot zārkā esošās virves.