Holandiešu gleznotāja Johanesa Vermēra glezna "Meitene ar pērļu auskaru" ir viens no slavenākajiem mākslas darbiem pasaulē, no kura nevar atraut acis. Zinātnieki tagad noskaidrojuši, kāpēc šai meitenei ir tāds efekts uz skatītāju, raksta portāls "Science Alert".
Slavenā glezna atrodas Mauricheisas muzejā Hāgā, un muzeja darbinieki uzaicināja pie sevis neirozinātniekus, lai noskaidrotu, kāpēc tā ir tik "hipnotizējoša". Pētnieki atklāja, ka gleznai piemīt īpašs neiroloģisks fenomens, kas liek skatītājam nemitīgi virzīt uzmanību no viena zīmīga gleznas elementa uz otru, tad trešo, un tā uz apli.
Zinātnieki piefiksēja, ka gleznas vērotāja skatiens vispirms automātiski pievēršas meitenes acīm, tad slīd uz leju, uz muti, un tad pa labi uz pērli – un tā atkal un atkal. Nespējot izrauties no šīs cilpas, skatītāji pie gleznas pavada ilgāku laikā nekā pie citiem mākslas darbiem, skaidro pētniecības kompānijas "Neurensics" pārstāve Martina de Munnika.
"Jūs tai pievēršat uzmanību, vai to gribat vai nē. Jūs viņu iemīlat, vai to gribat vai nē," gleznā attēlotās meitenes vilinājumu skaidro pētniece.
Pētījuma laikā tika mērīta gleznas vērotāju smadzeņu aktivitāte, un zinātnieki atklāja, ka meitene visvairāk stimulē to smadzeņu daļu, kas atbild par apziņu un identitāti. "Tas bija paredzams, ka meitene ir īpaša, taču tas, kāpēc viņa tāda ir, mūs pārsteidza," saka de Munnika. "Jo ilgāk jūs uz kādu skatāties, jo skaistāks un pievilcīgāksšis objekts kļūst. Kāpēc tas notiek ar šo gleznu, nevis ar citām? Tāpēc, ka tā ir īpaša."
Tāpat zinātnieki pārbaudīja, vai šis efekts attiecas tikai uz gleznas oriģinālu vai arī uz reprodukcijām, un atklāja, ka oriģinālam uz skatītāju ir desmitreiz spēcīgāks iespaids nekā reprodukcijām.
Eksperimentā piedalījās desmit brīvprātīgie, kam uz acīm bija skatienu izsekojoša ierīce, bet galvā – elektroencefalogrāfijas "cepure", lai reģistrētu smadzeņu viļņus. Viņi skatījās gan īsto gleznu, gan reprodukcijas.
Pētījums parāda, cik svarīgi ir redzēt oriģinālos mākslas darbus, uzsver muzeja direktore Martine Gosselinka.
"Ir ļoti svarīgi mijiedarboties ar mākslu, vai tā ir fotogrāfija, deja, vai 17. gadsimta vecmeistara darbs," intervijā aģentūrai AFP sacīja Gosselinka. "Tas ir svarīgi, un palīdz attīstīt smadzenes... Smadzenes nemelo," viņa piebilda.
Vermērs savos darbos bieži vien izcēla kādu vienu objektu, pārējās detaļas notušējot, viņa skaidro. Taču "Meitenē ar pērļu auskaru" ir veseli trīs šādi fokusa punkti – acis, mute un pērle –, kas šo gleznu atšķir no citiem Vermēra darbiem, norāda muzeja direktore.
"Te jūs redzat kādu, kurš skatās tieši uz jums, kamēr citās Vermēra gleznās personāži raksta vai izšuj, vai dara kaut ko citu," viņa saka. "Tā ir šīs meitenes atšķirība. Viņa vēro jūs."
De Munnika atzinās, ka būtu interesanti šādu pētījumu veikt arī ar citām slavenām gleznām, piemēram, Leonardo da Vinči Monu Lizu, ko nereti dēvē par Vermēra meitenes "konkurenti". "Cilvēki dažreiz "Meiteni ar pērļu auskaru" dēvē par ziemeļu Monu Lizu, bet varbūt Mona Liza ir dienvidu "meitene"," joko pētniece.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
