Kaķi principā ir šķidrums – tie ieņem jebkura trauka formu! Tā tiešām varētu domāt, jo internets ir pārpārēm pilns ar bildēm, kur kaķi ir kaut kādā mistiskā veidā ietūcījuši sevi nelielā akvārijā, trīslitru burkā vai citā šaurā, gulēšanai neparocīgā traukā. Turklāt izskatās visai apmierināti un aizpilda katru kubikcentimetru. Protams, tas ir tikai joks. Un tomēr – Ungārijas pētnieki eksperimentā secinājuši, ka zināmas šķidruma īpašības kaķiem tiešām piemīt, ja esam gatavi uz šo jautājumu paraudzīties nedaudz nenopietni.
Ētvoša Loranda universitāte Ungārijā jau ir slavena ar dažādiem pētījumiem par mūsu četrkājaino mīluļu uzvedību. "Campus" kaķu un suņu zinātnes rakstos ne reizi vien minēts šīs universitātes nosaukums.
Starp kaķiem un suņiem atšķirība ir milzīga, kad jāveic eksperimenti kontrolētā vidē. Suns ne velti tiek dēvēts par cilvēka labāko draugu – tas ar prieku izpildīs gandrīz jebko, ko tam prasīsim. Kaķi turpretī pārsvarā klausa tikai savām iegribām, un tiem ne pārāk patīk eksperimenti svešā vidē – laboratorijā.
Ētvoša Loranda universitātes dzīvnieku uzvedības pētnieks Pēters Pongracs tādēļ šo eksperimentu veica kaķiem pazīstamā vidē – viņu mājās, ierastā vidē, ierastu cilvēku klātbūtnē. Viņš vēlējās noskaidrot, cik labi kaķi apzinās sava ķermeņa izmērus un elastības spēju robežas. Tas pētīts arī agrāk. Kā raksta "Science Alert", 2014. gadā fiziķis Marks Antuāns Fardī pētīja, kā kaķi ieņem trauka formu, un apgalvoja (protams, ar humoru), ka kaķi tik tiešām ir šķidrums. Par to viņš saņēma arī "Ig Nobel Prize" jeb tā dēvēto "joku nobelu".
Taču traukā jau kaut kā ir arī jātiek iekšā. Izlietnē vienkārši, bet kā ar burku un akvāriju? Tāpēc Pongracs savā darbā centās izzināt kaķu šķietami pārdabisko spēju izspraukties cauri atvērumiem, kas ir daudz šaurāki par viņu ķermeņu aprisēm.
Pētījumā piedalījās 30 kaķi un to saimnieki. Dzīvokļi tika iekārtoti tā, lai tiem ceļā līdz saimniekam būtu šķēršļi ar šauriem atvērumiem. Viens šķēršļu komplekts bija ar augstiem, bet šauriem atvērumiem. Iedomājies, piemēram, sētu ar vertikāli saskrūvētiem dēlīšiem, starp kuriem ir spraugas. Otrs šķēršļu komplekts bija ar atvērumiem, kas ir ierobežoti arī vertikālā virzienā tā, lai kaķim nāktos samazināt siluetu, ja grib izlīst cauri.
Vairumā gadījumu kaķi šaurajām, taču vertikāli neierobežotajām spraugām tika cauri raiti un bez apdomāšanās. Pat ja tās bija divtik šaurākas nekā kaķa ķermenis. Taču tad, ja priekšā bija šķērslis, kas liek samazināt siluetu, kaķi bija daudz piesardzīgāki un apdomājās ilgāk, pirms pieņēma lēmumu vai nu "saplakt" un līst cauri, vai tomēr atturēties. Daži pat drīzāk izvēlējās citu ceļu – augšup – un lēca šķēršļiem pavisam pāri. Kas interesanti, jo augumā augstāks bija kaķis, jo negribīgāk tas līda cauri vertikāli ierobežotajām spraugām. Tādējādi Pongracs nosprieda, ka kaķi visai labi apzinās savu augumu apmērus.
Rezultāti liecina, ka kaķi atšķirīgi uztver spraugas, kas ir šauras, bet augstumā neierobežotas, no vertikāli ierobežotām spraugām. Pirmajām kaķis "izsprauksies cauri, gluži kā zobupasta izspiežas no tūbiņas, daudz par to nedomājot", salīdzina "Science Alert". Otra šķēršļu grupa izraisa lielāku bijību. To pārvarēšana, iespējams, ir sarežģītāka tīri anatomiskas uzbūves dēļ. Taču Pongracs arī spriež, ka kaķis šajā pozīcijā, kur ir samazinājis siluetu līdz minimumam, var justies ievainojamāks.
Kaķiem vēl nekas nav beidzies – pētnieks iecerējis jaunus eksperimentus ar vēl sarežģītākiem šķēršļiem, lai izpētītu kaķu lēmumu pieņemšanas procesu, kad tie saskaras ar šādiem izaicinājumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
