Baiļu psiholoģija – kāpēc gribam paši sevi biedēt jau tā šaušalīgā pasaulē

Neesmu vienīgā, kura izbauda kārtīgu izbīli. Halovīna atrakciju kompānija "America Haunts" lēš, ka amerikāņi ik gadu par ieejas biļetēm spoku mājās tērē vairāk nekā 500 miljonus ASV dolāru – tas viss par iespēju tikt nobiedētiem. Turklāt daudzi baiļu cienītāji arī neierobežo sevi – skatās šausmu filmas un šovus, lasa šausmu stāstus visu gadu, ne tikai rudenī ap Halovīna laiku.Daļai cilvēku šī aizraušanās ar šausmām var šķist nesaprotama. Apšaudes skolās, vardarbība pret bērniem, karš − reālu dzīves šausmu saraksts ir bezgalīgs. Kāpēc patērēt "mākslīgi saražotas" bailes, kad pasaule pati ir pilna šausmu?

Kā attīstības psiholoģijas speciālisti, kas brīvajā laikā raksta arī drūmus trillerus, mani intriģē psiholoģijas un baiļu saskares punkti un mijiedarbība. Lai izskaidrotu, kas ir pamatā baiļu valdzinājumam, es atsaucos uz teoriju par emocijām kā universālu cilvēku pieredzi, kas attīstījušās kā izdzīvošanas instruments. Radīt bailīgas situācijas visādi citādi drošā dzīvē var būt patīkami, turklāt tas ir arī veids, kā cilvēki var sagatavoties reālām briesmām.

Kontrolētas baiļu pieredzes − kad jūs jebkurā brīdī varat nospiest tālvadības pults pogu, aizvērt grāmatu vai iziet no spoku mājas − sniedz baiļu izraisītu fizioloģisku uzbudinājumu, taču bez reāla riska.

Kad jūtaties apdraudēts, organismā izdalās adrenalīns un tiek aktivizēta evolūcijas gaitā izstrādājusies reakcija, kas liek izšķirties – cīnīties vai bēgt. Sirdsdarbība paātrinās, elpošana kļūst dziļāka un straujāka, asinsspiediens paaugstinās. Ķermenis gatavojas vai nu aizstāvēties, vai pēc iespējas ātrāk no draudīgās situācijas tikt prom.

Saskaroties ar reālu apdraudējumu, šī reakcija ir izšķiroša. Kad pieredzat bailes kontrolētā veidā, piemēram, kad TV seriālā par zombijiem ir pēkšņs un biedējošs moments, varat bez jebkāda riska izbaudīt šo enerģijas piesātināto sajūtu, kas līdzinās eiforijai, ko mēdz piedzīvot cilvēki skriešanas treniņu laikā. Tad, kad draudi ir garām, ķermenis izdala dopamīnu, kas izraisa patīkamu atvieglojuma sajūtu.

Šajā pētījumā zinātnieki konstatēja, ka cilvēkiem, kuri pieredzēja bailes kontrolētā veidā, apmeklējot ekstrēmu šausmu nama atrakciju, pēc šīs pieredzes smadzenes uz stimuliem reaģēja mazāk, kā arī saruka trauksmes līmenis. Tas vedina domāt, ka šausmu filmu skatīšanās, šausmu stāstu lasīšana un spriedzi izraisošu videospēļu spēlēšana pēc tam var palīdzēt nomierināties. Šis efekts, iespējams, izskaidro ari to, kāpēc es ar savu vīru pēc saspringtas dienas darbā relaksējos, skatoties zombiju seriālus.

Piederības sajūta kādai sociālai grupai ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Saskaņā ar ASV galvenā ārsta (surgeon general – ASV prezidenta nominēta amatpersona, kas ir valdības runasvīrs ar sabiedrības veselību saistītos jautājumos) teikto amerikāņi, kam šādu sociālu saikņu nav, ir vieni no vientulības epidēmijas upuriem. Tas apdraud cilvēku garīgo un fizisko veselību.

Kopīgi izdzīvotas intensīvu baiļu piesātinātas situācijas stiprina cilvēku savstarpējo saikni. Labi piemēri būs kara veterāni, kas kopīgi piedalījušies kaujās, kā arī postošās dabas katastrofās izdzīvojušie vai "ģimenes", kas veidojas ārkārtas dienestu darbinieku kolektīvos.

Pati esmu brīvprātīgā ugunsdzēsēja, un unikālā saikne, kas rodas kopīgi izdzīvotās intensīvās situācijās, piemēram, ieejot degošā ēkā kopā ar kolēģiem, veido dziļas emocionālas saiknes. Pēc izsaukuma uz lielu ugunsgrēku mēs bieži pamanām, ka morāle un komandas gars ugunsdzēsēju depo ir audzis. Ik reizi, kad iedomājos par saviem kolēģiem ugunsdzēsējiem, mani pārņem spēcīgas pozitīvas emocijas. Pat ja konkrētie notikumi risinājušies pirms vairākiem mēnešiem vai gadiem.

Līdzīgu izdevību veidot ciešāku saikni sniedz arī kontrolētas baiļu pieredzes. Kad nonākam stresa situācijā, aktivizēta tiek ne tikai izdzīvošanas reakcija – daudzās situācijās tiek ierosināta arī reakcija, ko psihologi dēvē par "rūpējies un iedraudzējies". Draudu situācija mudina mūs pasargāt savas atvases, kā arī veidot sociālu un emocionālu saikni ar apkārtējiem, lai gūtu gan papildu mierinājumu, gan aizsardzību. Šo sistēmu lielā mērā regulē tā dēvētais "mīlestības hormons" – oksitocīns.

Šī "rūpējies un iedraudzējies" reakcija jo īpaši var izpausties, kad piedzīvo strespilnu situāciju kopā ar cilvēkiem, ar kuriem jau ir nodibināta pozitīva sociālā saikne. Kad saskaries ar stresoriem savā sociālajā tīklā, oksitocīna līmenis organismā pieaug, un tu sāc domāt par stratēģijām, kā ar šo situāciju tikt galā jau grupas ietvaros. Tādējādi, kad apmeklē šausmu namu atrakciju kopā ar draugiem, jau ir priekšnosacījumi ciešākai emocionālai saiknei ar līdzcilvēkiem.

Arī sēdēšana tumšā telpā kopā ar draugiem, skatoties šausmeni, vai maldīšanās spocīgā labirintā randiņa laikā ir veselīga pieredze, kas var nostiprināt attiecības.

Kontrolētas baiļu pieredzes var arī būt veids, kā sagatavoties sliktākajiem scenārijiem. Atminieties Covid-19 pandēmijas sākumposmu, kad visā pasaulē daudzi cilvēki uzturējās savās mājās, bet skatītāko filmu sarakstā bija "Contagion" ("Infekcija") un "Outbreak" ("Epidēmija"). Šādā kontrolētā veidā ar mediju starpniecību vērojot, kā attīstās draudu scenāriji, cilvēki varēja dziļāk izzināt savas bailes un emocionāli sagatavoties draudiem nākotnē.

Piemēram, Orhūsas Universitātes (Dānija) "Recreational Fear Lab" pētnieku grupa pierādīja, ka cilvēki, kuri regulāri patērē šausmu saturu medijos, Covid-19 pandēmijas laikā bija psiholoģiski noturīgāki nekā tie, kuri nav šausmu satura fani. Zinātnieki norāda, ka šī noturība varētu būt saistīta ar sava veida treniņu, ko šie fani veica − tie mācījās tikt galā ar bailēm un trauksmi, ko izraisīja viņu iecienītā izklaide. Rezultātā viņi bija labāk sagatavoti pandēmijas izraisītu reālu baiļu pārvarēšanai.

Kad es nepasniedzu universitātē, esmu aizrautīga kriminālromānu lasītāja. Ar pseidonīmu Sāra K. Stīvensa arī pati rakstu psiholoģiskus trillerus. Gan kā lasītāja, gan kā rakstniece mani interesējošās grāmatās saskatu līdzīgas tēmas – tās visas ir saistītas ar manām visdziļākajām bailēm: mātēm, kas nerūpējas un pieviļ savus bērnus; sievietēm, kas tiek manipulētas un iedzītas bezierunu paklausībā; misogīniem antivaroņiem. Man patīk rakstīt un lasīt par savām bailēm – un redzēt, kā sliktie tēli beidzot saņem pēc nopelniem –, jo tas sniedz man iespēju pašai kontrolēt stāstu. Lasot šos stāstus, es varu prātā izspēlēt, kā pati rīkotos šādās situācijās, ja tās īstenotos manā dzīvē.

Kontrolētas baiļu pieredzes un sevis nobiedēšana ir būtisks paņēmiens, kas var palīdzēt izdzīvot un pielāgoties biedējošajai pasaulei. Veicinot spēcīgas pozitīvas emocijas, stiprinot sociālās saiknes un sagatavojoties savām visdziļākajām bailēm, būsit labāk sagatavoti pilnvērtīgi nodzīvot ik dienu.

Tāpēc nākamreiz, kad filmu vakarā jāizvēlas starp pozitīvu komēdiju vai biedējošu trilleri, izvēlieties tumšo pusi − tas var nākt par labu veselībai.

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir Pensilvānijs Štata universitātes (Penn State University) psiholoģijas profesore Sāra Kollata (Sarah Kollat).