Bezgalīgā pērtiķu teorēma (Infinite monkey theorem) apspēlē ideju, ka arī šimpanze, klapējot pa taustiņiem, agri vai vēlu tīri nejauši var uzrakstīt kādu no Šekspīra lugām, ja vien tam tiek dots pietiekami ilgs laiks. Taču nepietiks pat ar visas pasaules pērtiķiem un visu laiku Visumā, lai tas jebkad īstenotos. To aprēķinājuši divi Sidnejas Tehnoloģiju universitātes matemātiķi Stīvens Vudkoks un Džejs Faleta, raksta populārzinātniskais medijs "Science Alert".
Skatoties plašāk par Šekspīra lugām un pērtiķiem, šī teorēma ir domu eksperiments, kas apsver varbūtību, kad daudzi nejauši notikumi agri vai vēlu sakritīs tādā secībā, lai rezultātā rastos kaut kas jēgpilns. Šimpanzes, kas pēc sirds patikas klabina rakstāmmašīnas vai datora taustiņus, un galu galā nejauši uzraksta kādu dižu mākslas darbu, ir tikai viena, kaut populārākā no šīs teorēmas variācijām.
Diemžēl ar visu laiku Visumā nebūs gana, lai tas jebkad notiktu. Vudkoks un Faleta atgādina, ka ne velti teorēmas nosaukumā ietverts bezgalības jēdziens. Varbūtība, ka bezgalības laikā šāds notikums īstenotos, nav nulle. Taču kā ar "galīgo pērtiķu teorēmu", proti, kur ir kaut kādi laika ierobežojumi? To abi prātnieki nolēma pārbaudīt, simulējot vairākus scenārijus ar dažādu pērtiķu skaitu, dažāda tipa tastatūrām un dažādiem laika ierobežojumiem.
Kā vēsta "Science Alert", aprēķinos pērtiķu skaits variēja no viena līdz pat 200 tūkstošiem, kas ir šobrīd aptuveni lēstā pasaules šimpanžu populācija. Pieņemot, ka viens pērtiķis sekundē nospiež vienu taustiņu, bet rakstīšanai atvēlētais gadu skaits ir viens gugols jeb vieninieks ar 100 nullēm, tāpat nekas nesanāktu. Varbūtība, ka 200 tūkstoši šimpanžu šajā laika posmā, nepārtraukti rakstot, reproducētu visus Šekspīra darbus jeb 884 647 vārdus noteiktā secībā, ir 6,4 x 10–7448254. Citiem vārdiem – praktiskā nozīmē šī varbūtība mierīgi varētu būt arī apaļa nulle.
Bet labi – Šekspīrs ir Šekspīrs. Pazeminām latiņu! Izrādās, ka ar šo laiku nepietiktu arī tam, lai 200 tūkstoši pērtiķu reproducētu 1800 vārdus garo bērnu stāstu par ziņkārīgo Džordžu. Te varbūtība ir 6,4x10–15043.
Tādējādi Vudkoks un Faleta uzsver – šī teorija ir klasisks paradokss, kur scenārijiem ar bezgalīgu un ierobežotu laiku ir atšķirīgi iznākumi, piemēram, grieķu filozofa Zēnona paradokss par varoņa Ahilleja un bruņurupuča skriešanās sacīkstēm. Reālā pasaulē šādi scenāriji vienkārši neīstenojas.
Autori savu teorēmas izvērtējumu vēl izpušķo ar joku: "Secinām, ka pats Šekspīrs, gribot negribot, ir atbildējis uz jautājumu, vai pērtiķi varētu būt jēgpilns aizvietojums cilvēku darbam un radošumam. Citējot "Hamleta" trešā cēliena trešās ainas 87. rindiņu: "Nē.""
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
