"Klubs 27" reizē ir un nav īsts. Ko pētnieki saka par slavenību nāvi 27 gadu vecumā  (1)

"Mūsu nolūks nebija šo mītu atspēkot. Galu galā nav nekāda iemesla, ja neskaita māņticību, uzskatīt, ka 27 gadu vecums būtu kaut kā īpaši bīstams un riskants," vietnē "The Conversation" raksta Kalifornijas Universitātes pēcdoktorants Zakarijs Okuns Dunivins. Viņš ar kolēģi Patriku Kaminski nupat publicējis pētījumu zinātniskajā žurnālā PNAS, lai "izpētītu, kā šāds uzskats veidojas, gūst popularitāti un izmaina cilvēku realitātes uztveri".

Tātad, uzreiz varam teikt – "Klubs 27", ko 70. gados "izveidoja" vairāku tā laika popkultūras superzvaigžņu pāragrā nāve 27 gadu vecumā, turklāt īsā laika posmā, nav īsts tādā izpratnē, ka statistiski nav lielākas vai mazākas varbūtības slaveniem cilvēkiem nomirt tieši šajā vecumā. Ja nu gluži kāds skaitlis būtu jānosauc, tad pirms desmit gadiem to jau izdarīja psiholoģijas un mūzikas profesore Diāna Teadora Kenija. Izrādās, dati par laika posmā no 1950. līdz 2010. gadam mirušajiem mūziķiem liecina – statistiski biežāk slaveni talanti mirst nevis 27 gadu, bet 56 gadu vecumā. Kas arī ir diezgan loģiski.

Taču "Klubs 27" ir pavisam īsts cilvēku kolektīvajā apziņā. Daudzi tam tiešām tic. Arī Dunivins un Kaminskis veica statistisku analīzi un iekļāva tajā datus par 344 156 cilvēkiem, kas tīmekļa enciklopēdijā "Vikipēdija" minēti kā savā jomā izcili, zināmi talanti. Pārsteigums, pārsteigums – statistiski nav nekāda miršanas "pīķa" tieši 27 gadu vecumā. Taču viena lieta gan iezīmējās – aplūkojot to, cik daudz katras mirušās slavenības šķirklis "Vikipēdijā" apmeklēts, var secināt, ka 27 gadu vecumā mirušo cilvēku biogrāfijas saņem daudz vairāk uzmanības. Turklāt visslavenākajiem no slavenajiem – jau minētajiem Kobeinam, Vainhausai, Hendriksam – šis lēciens popularitātē ir izteikti būtisks. Viņi kļūst vēl slavenāki tāpēc, ka nomira 27 gadu vecumā.

Šai pastiprinātajai uzmanībai ir blakusefekts, raksta pētnieki. "Cilvēkiem ir lielāka varbūtība "uzskriet virsū" informācijai par tām slavenībām, kas mirušas 27 gadu vecumā arī tad, ja lasītājs pat nezina par "Kluba 27" mītu. Tas savukārt stiprina iespaidu, ka 27 gadu vecumā ir lielāks risks nomirt."

Kā izdevumam "Scientific American" skaidro sociologs Omārs Lizardo, kultūras mītus kopumā ir ļoti, ļoti grūti izpētīt empīriski. Taču viņš uzslavē Dunivina un Kaminska metodoloģiju. Lizardo ieskatā pētnieki paveikuši labu darbu un spējuši ar skaitļiem pierādīt, ka šis fenomens ir īsts tādā izpratnē, ka slavenības nomiršana 27 gadu vecumā var būtiski vairot viņa atpazīstamību un popularitāti.

Bet kāpēc tieši 27? Kā šis "klubs" tika nodibināts? Dunivins un Kaminskis ieskicē trīs faktorus, kas šo mītu palīdzēja radīt un nostiprināt kolektīvajā apziņā.

Pirmkārt – nejauši, savstarpēji neatkarīgi notikumi reizēm sakrīt tādā kombinācijā, kas būtiski var ietekmēt nākotnes iznākumus. 70. gadu sākumā 27 gadu vecumā mirušās superzvaigznes no dzīves atvadījās viena pēc otras divu gadu periodā. Un te ir runa par tiešām slavenām personām – tā laika kontrkultūras ikonām. Tolaik pasaulē nebija neviena garmataina tīņa, kas nezinātu Hendriksu, Džoplinu un Morisonu. Pētnieki aplēsuši, ka šādas slavenas trijotnes nāve 27 gadu vecumā tik īsā laika posmā tik tiešām ir scenārijs, kas var īstenoties samērā reti. Aptuveni vienā gadījumā no katriem 100 tūkstošiem. Tas bez šaubām pievērsa cilvēku uzmanību.

Otrs faktors ir stigmerģija. Ar šo terminu apzīmē darbību netiešu koordinācijas procesu. To sākotnēji ieviesa, lai raksturotu kukaiņu saskanīgo darbību, taču šajā gadījumā pētnieki precizē: "Stigmerģija raksturo, kā kāda notikuma vai darbības atstātie "nospiedumi" vidē var netieši koordinēt citas darbības nākotnē." Mūsdienās tādas datu krātuves kā "Vikipēdija" pilda arī kolektīvās atmiņas glabātavas funkciju. Vien pats fakts, ka eksistē "Klubam 27" veltīts šķirklis "Vikipēdijā" ar saitēm uz šī kluba "biedru" šķirkļiem, rada atgriezenisku cilpu. Jo vairāk klikšķinām uz šiem šķirkļiem, jo slavenāki kļūst šie cilvēki un jo vairāk mīts nostiprinās.

Visbeidzot pētnieki piesauc Tomasa teorēmu, ko 1928. gadā ieviesa sociologs Viljams Tomass un Dorotija Tomasa. Proti, ja cilvēki kādu situāciju definē kā īstu, tad sekas arī ir īstas. Ja mēs uztveram "Klubu 27" kā reālu fenomenu, tad mēs attiecīgi arī rīkojamies, piešķirot ar to saistītajiem notikumiem lielāku nozīmi. Piemēram, rīkojot plašākus piemiņas pasākumus tieši šo konkrēto cilvēku nāves dienās. Kaut vai tīmeklī ievietojot attēlu ar Kobeinu vai Vainhausu attiecīgajā datumā. Kā raksta Dunivins un Kaminskis, šādas darbības mītu iemieso, ļauj tam materializēties dzīvē.

Un galu galā – mītu jēga nav būt pierādāmiem un faktoloģiski precīziem. Tie uzjunda cilvēkos emocijas. Traģēdijas, noslēpumainības aura un cilvēku "niķis" nejaušos, savstarpēji nesaistītos notikumos saskatīt konkrētas sakarības, ļauj tiem dzīvot nenosakāmu laiku. "Stāsts par "Klubu 27" ir poētisks un iemieso talanta pārejošo dabu, kā arī dzīvības trauslumu. Šis stāsts pats uzprasās, lai tiktu atkārtots atkal, atkal un atkal neatkarīgi no tā, cik tajā patiesība," rezumē pētnieki.