Savvaļā dzīvojošu zīdītāju evolūcijas vēsture skaidri liecina – jo lielākas smadzenes proporcijā pret pārējo ķermeni, jo dzīvnieka kognitīvās spējas kļūst sarežģītākas. Citiem vārdiem – jo vairāk smadzeņu galvā, jo gudrāks dzīvnieks. Taču tas ne vienmēr attiecināms uz dzīvniekiem, kas tūkstošiem gadu dzīvojuši un attīstījušies kontaktā ar cilvēkiem, kā liecina nesen zinātniskajā žurnālā "Biology Letters" publicēts pētījums par suņiem.
"Citām zīdītāju sugām smadzeņu relatīvais izmērs attiecībā pret ķermeņa izmēru ir labs indikators kognitīvajām spējām. Šeit mēs redzam pretējo," vietne "Live Science" citē Anu Balkarselu, evolūcijas bioloģi Monpeljē Evolūcijas zinātņu institūtā Francijā un pētījuma vadošo autori.
Viņas komanda tika pie 1682 pieaugušu suņu galvaskausiem, kas glabājās Šveices Dabas muzejā Bernē. Krājumā pārstāvētas 172 suņu sugas. Pētnieki izmērīja galvaskausa tilpumu katram no šiem dzīvniekiem un aprēķināja smadzeņu izmēra attiecību pret tipiska šīs sugas indivīda ķermeņa izmēru. Šī informācija tad aplūkota kontekstā ar 14 suņu uzvedības raksturlielumiem, kas iekļauti šādos pētījumos tipiski izmantotā novērtējuma aptaujā. Šie raksturlielumi palīdz pētniekiem novērtēt tādas suņa īpašības kā agresiju, cik viegli tie apmācāmi dažādu uzdevumu veikšanai, cik daudz uzmanības no saimnieka tie pieprasa.
Protams, var vienmēr debatēt par to, kas tad raksturo suņa gudrību. Tipiski mēs par gudriem saucam darba suņus – tos, kurus izmanto ganībās, kurus izmanto dienestā un apsardzes funkcijām. Tāpēc, ka šie suņi ir lojāli savam saimniekam un izpilda iemācītas komandas. Ja varam iemācīt sunim padot labo un padot kreiso ķepu, sēdēt pie kājas, meklēt konkrētus priekšmetus, riet vai kost tikai pēc saimnieka komandas, tad sakām – tas ir gudrs suns. No otras puses – var arī filozofēt, ka patiesi gudri suņi ir iekārtojušies tā, lai tiem nekas nebūtu jādara kā vien jāizskatās piemīlīgiem un jāizrāda pieķeršanās saimniekam. Piemēram, čivava vai franču buldogs, kuru saimnieki lutina ar našķiem, lolo un neko no viņa negaida. Taču biežāk tiešām par gudriem uzskatām tieši darba suņu šķirnes – borderkollijus, vācu aitu suņus, dobermanpinčerus, rotveilerus.
Izrādās, ka šo suņu smadzenes attiecībā pret pārējo ķermeņa izmēru ir mazākas nekā suņiem, kuru galvenā loma ir būt cilvēka kompanjonam. Līdzšinējie pētījumi uzrādījuši, ka tiem suņiem, kuri ir cilvēka "kolēģi" un palīgi darbos, ir labāka uzvedības kontrole un īstermiņa atmiņa nekā citu šķirņu suņiem. Arī smadzeņu uzbūve atšķiras no kompanjonu šķirnēm, kas arī augumā tipiski ir mazākas. Turpretī mazāki suņi – čivavas, pomerānieši un Jorkšīras terjeri – tipiski ir ar augstāku baiļu un agresijas līmeni, biežāk pieprasa uzmanību un grūtāk pārdzīvo saimnieka prombūtni.
Tā kā līdzšinējie pētījumi liecināja – savvaļā lielākas smadzenes mēdz korelēt ar lielākām izredzēm izdzīvot, labāku lēmumu pieņemšanu un kognitīvajām spējām, šie atklājumi pētniekus pārsteidza.
"Būtiskā atšķirība ir tāda, ka suņi nedzīvo savvaļā. Suņi ir mākslīgas, ļoti mērķtiecīgas un cilvēku virzītas selekcijas rezultāts," vietne "Live Science" citē Balkarselu. To arī apliecina fakts, ka vilkiem (Canis lupus) ir par 20 procentiem lielākas smadzenes nekā suņiem (Canis lupus familiaris).
Tā kā kompanjonu suņu šķirnēs cilvēks novērtē tādas īpašības kā pieķeršanās un uzmanības pieprasīšana, tad attiecīgi selekcijas process arī deva priekšroku suņiem, kam šīs īpašības bija izteiktas. "Varam droši teikt, ka tiešām esam būtiski ietekmējuši suņu smadzeņu attīstību," pārliecināta ir pētniece.
Turpinot darbu šajā virzienā, Balkarsela grib detalizēti pētīt dažādu šķirņu suņu smadzeņu uzbūvi un struktūru, lai mēģinātu noteikt, vai atšķirībām ir kāda saistība ar konkrēto šķirņu "specializāciju".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
