Kā tikt galā ar nomāktību ziemā un svētku laikā – skaidro psiholoģes

Rudens depresija, ziemas depresija, galu galā arī pavasara depresija? Vai tā ir reāla lieta? To vaicājām zinātnes doktorei psiholoģijā Marijai Ābeltiņai.

"Ja paskatāmies Pasaules Veselības organizācijas slimību klasifikatorā, tur ir šī sezonālā depresija. Tā visbiežāk tiek uztverta kā paveids parastajai depresijai. Ir cilvēki, kam ir saasinājumi brīdī, kad nomainās laika apstākļi," stāsta Ābeltiņa.

Tas nav bez pamata, tur ir gan objektīvi, gan subjektīvi cēloņi. Pie objektīvajiem viņa min to, ka šajos gadalaikos ir daudz mazāk saules gaismas. "Kaut kādā ziņā mūsu bioķīmija uz to reaģēs. Ja aizbrauksiet aiz polārā loka (mēnešiem ilgi valda polārā diena vai polārā nakts), iekšējam pulkstenim tas būs izaicinājums. Kā zinām, depresijai šausmīgi patīk sajaukts diennakts režīms. Tai patīk tur iesakņoties," stāsta Ābeltiņa. Tas nav obligāti un visiem, bet ir iespējams. Tāpat viņa min, ka ir arī citas vielas organismā, kas atbild par garastāvokļa regulāciju un kas izdalās mazāk, kad nav saules. "Tas nenozīmē, ka tumšs laiks obligāti novedīs pie depresijas, vientulības vai nomāktības izjūtas. Tas nav verdikts – viss, ir ziema un visiem būs slikti." Taču veicinošs faktors tas var būt.

Inese Ruka, biedrības "Skalbes" padomes priekšsēdētāja, klīniskā un veselības psiholoģe, piemin arī subjektīvos apsvērumus. Kas ir tas, ar ko katram individuāli asociējas rudens vai ziema. "Man nupat bija dzimšanas diena, un novembris nekad nav asociējies ar bēdīgu mēnesi. Esmu aizņemta ar to, kā gatavošos dzimšanas dienai, kā svinēšu un ko aicināšu. Tas, ka ārā ir pelēks un drūms, man nedod emocionālo nomāktību. Man grūtāks ir februāris, jo tūlīt jau būs pavasaris, bet tā arī nevar to sagaidīt."

Taisnība ir – ja jau pie nomāktības un depresijas vainīgs būtu tumšais laiks un ziemīgi apstākļi, kā nākas, ka tieši ziemeļvalstu iedzīvotāji socioloģiskajos pētījumos parasti izrādās ar dzīvi visapmierinātākie un laimīgākie? Diez vai Somijā ir labāki laikapstākļi nekā Latvijā, kura diemžēl šajos laimes indeksos nereti ir Eiropas valstu topa apakšā. Tas pats attiecas arī uz datiem par vientulības risku. Kas ir ziemeļvalstu fenomens?

Tas daudziem ir nedod mieru – kāpēc tie, kas dzīvo Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, kur lielu daļu laika ir tumšs un auksts, ir ar dzīvi visnotaļ apmierināti un laimīgi, atzīst Marija Ābeltiņa.

Viņa atsaucas uz veselības psiholoģi Kari Leibovicu, kura sarakstījusi grāmatu "How to Winter" par to, kā pārlaist ziemu. Leibovica devās uz Trumsi Norvēģijā, 200 kilometrus aiz polārā loka, lai pētītu, kā cilvēki šajos apstākļos saglabā dzīvesprieku. Ko viņi dara citādāk nekā tie, kas dzīvo šķietami labākos apstākļos, taču bieži vien ir nomāktāki. "Viņa izstrādājusi kolosālu anketu, kur cilvēkiem prasīja – vai uzskati, ka ziemas mēneši ir brīnišķīgs laiks, kad izbaudīt ziemas sporta veidus? Vai uzskati, ka tas ir lielisks laiks, kad justies komfortabli zem pleda? Vai tu uzskati, ka tas ir drūmi, briesmīgi un šausmīgi?"

"Kas ir svarīgi – viņi tīklojas. Viņiem ir spēcīga komūnas sajūta. Uzskatu, ka mums tas ir jākopē visu laiku. Runāt, sarunāties, iesaistīties kopīgās darbībās. Tam ir izšķiroša nozīme, to rāda visi pētījumi. Tāpēc viņi jūtas laimīgāki un mazāk vientuļi. Viņi tīklojas un vairāk uzticas cilvēkiem, vairāk uzticas valdībai, piedzīvo vairāk foršu lietu. Tas ir sākot no viena cilvēka līmeņa līdz valsts līmenim. Šīs lietas visas kopā iedot unikālo kombināciju," stāsta Ābeltiņa.

Arī Inese Ruka izceļ tīklošanās būtisko lomu.

"Brīvprātīgais darbs ir veids, kā tīkloties. Ir iespēja atrast cilvēkus, kas domā līdzīgi jums, kam rūp viena un tā pati tēma. "Skalbēs" ir brīvprātīgie, kas strādā pie krīžu tālruņa. Tu iemācies kaut ko jaunu un satiec cilvēkus, kuriem interesē citi cilvēki." Viņa norāda arī, cik būtiskas ir rūpes apr sevi. "Vismaz manā X "burtbulī" katru rudeni ir diskusija, kas ir labākie ziemas mēteļi, lai justos komfortabli. Tās ir rūpes par sevi. Ja man ziemā, izejot ārā, salst un ir slapjas kājas, man riebjas un negribas nekur iet. Jāmāk par sevi parūpēties."

Ābeltiņas pieredzē kolosāls veids, kā tīkloties, ir suns. "Tas strādā vienmēr. Tu izej jebkurā rajonā un jebkurā pasaules malā, un uzreiz jūties piederīgs. Es arī ar visiem kaimiņiem sapazinos suņu dēļ. Tas veido foršu sajūtu – tur, kur es dzīvoju, ir daudz man pazīstamu cilvēku."

Klausītāji, iesūtot jautājumus, rosināja diskusiju par nomāktību pirmssvētku laikā un svētkos. Cik obligāti ir justies priecīgam svētkos, jo tā sabiedrībā pieņemts un uz to mudina reklāmas ar smaidīgajām ģimenēm un pirmssvētku pasākumi darba kolektīvos? Vai eksistē tāda lieta kā svētku nomāktība, kas cilvēku piemeklē tieši laikā ap "sarkanajiem datumiem", kaut visu pārējo gadu cilvēks ar dzīvi ir visnotaļ apmierināts?

"Jebkas, kas ir obligāts, uzreiz atņem visu prieku. Tas formulējums pats par sevi ir viltīgs. Mums nav jābūt obligāti hiperpacilātiem un laimīgiem. Dažkārt tās ir vienīgās brīvdienas, un varbūt tu esi noguris, nav pat spēka priecāties. Vai arī togad visādi dzīvē gājis, un šajos svētkos nav tik ļoti priecīgi. Tas ir normāli – atnākt uz svētkiem un nebūt vispriecīgākeim kompānijā. Un pārējiem jāmāk to pieņemt."

Par to, vai dažiem nomāktība var uznākt tieši svētku laikā apzinoties, ka jāpaspēj apciemot 10 radi un sagādāt visiem dāvanas, Ruka saka, ka cilvēks pats jau labi nodefinējis, kur ir problēma, un piefiksējis, kā emocijas mainās "sarkanajos datumos". Viņa uzsver, ka tradīcijām noteikti nav jābūt par apgrūtinājumu. Ieteikums – ieviest savas tradīcijas, kuras gribas īstenot ar prieku. "Zinu vienu ģimeni, kas ļoti labprāt iesēžas mašīnā, pakafijo vienā mājā, tad savā kompānijā brauc tālāk uz nākamo vietu. Ballīte notiek mašīnā, tā ir tūre. Tas ir forši, kas ir mana tradīcija, ko vēlos ieviest, ar kuru labi justies."

Visu raidījuma ierakstu meklē "Spotify", "Apple Podcasts" un citās platformās. Video formātā tas atrodams "YouTube". Ar Mariju Ābeltiņu un Inesi Ruku runājam arī par to, vai latvieši ir vientuļāki par citiem eiropiešiem, vai tā ir mūsu dzīveszziņa. Vai sociālie tīkli var aizvietot tīklošanos dzīvē? Vai būšana vienam un būšana vientuļam ir viens un tas pats? Ko vientuļam cilvēkam darīt pirmssvētku laikā, kad visur uzsver būšanu ģimenes un draugu lokā?

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".