Sezonālie garastāvokļa traucējumi visbiežāk piemeklē tieši tumšajos rudens un ziemas mēnešos, kad vairums dienu paiet bez saules gaismas. Ej uz darbu tumsā, nāc no darba tumsā. Taču vai tikai tas vien var būt par iemeslu skaudrajiem datiem par Latvijas iedzīvotājiem, kas esot vieni no visnelaimīgākajiem Eiropas Savienībā? Ja pie vainas būtu tikai aukstās un tumšās ziemas, kā nākas, ka tieši ziemeļvalstu iedzīvotāji socioloģiskajos pētījumos parasti izrādās ar dzīvi visapmierinātākie un laimīgākie? Kas ir ziemeļvalstu fenomens?
To raidījumā "Zinātne vai muļķības" jautājām zinātnes doktorei psiholoģijā Marijai Ābeltiņai un biedrības "Skalbes" padomes priekšsēdētājai, klīniskajai un veselības psiholoģei Inesei Rukai.
Tas daudziem ir nedod mieru – kāpēc tie, kas dzīvo Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, kur lielu daļu laika ir tumšs un auksts, ir ar dzīvi visnotaļ apmierināti un laimīgi, atzīst Ābeltiņa.
Viņa atsaucas uz veselības psiholoģi Kari Leibovicu, kura sarakstījusi grāmatu "How to Winter" par to, kā pārlaist ziemu. Leibovica devās uz Trumsi Norvēģijā, 200 kilometrus aiz polārā loka, lai pētītu, kā cilvēki šajos apstākļos saglabā dzīvesprieku. Ko viņi dara citādāk nekā tie, kas dzīvo šķietami labākos apstākļos, taču bieži vien ir nomāktāki. "Viņa izstrādājusi kolosālu anketu, kur cilvēkiem prasīja – vai uzskati, ka ziemas mēneši ir brīnišķīgs laiks, kad izbaudīt ziemas sporta veidus? Vai uzskati, ka tas ir lielisks laiks, kad justies komfortabli zem pleda? Vai tu uzskati, ka tas ir drūmi, briesmīgi un šausmīgi?" Rezultāti liecināja, ka tur cilvēki paši sevi noskaņojuši pozitīvi un atraduši patīkamo arī dzīvē skarbos apstākļos.
"Kas ir svarīgi – viņi tīklojas. Viņiem ir spēcīga komūnas sajūta. Uzskatu, ka mums tas ir jākopē visu laiku. Runāt, sarunāties, iesaistīties kopīgās darbībās. Tam ir izšķiroša nozīme, to rāda visi pētījumi. Tāpēc viņi jūtas laimīgāki un mazāk vientuļi. Viņi tīklojas un vairāk uzticas cilvēkiem, vairāk uzticas valdībai, piedzīvo vairāk foršu lietu. Tas ir sākot no viena cilvēka līmeņa līdz valsts līmenim. Šīs lietas visas kopā iedot unikālo kombināciju," stāsta Ābeltiņa.
"Brīvprātīgais darbs ir veids, kā tīkloties. Ir iespēja atrast cilvēkus, kas domā līdzīgi jums, kam rūp viena un tā pati tēma. "Skalbēs" ir brīvprātīgie, kas strādā pie krīžu tālruņa. Tu iemācies kaut ko jaunu un satiec cilvēkus, kuriem interesē citi cilvēki."
Viņa norāda arī, cik būtiskas ir rūpes apr sevi. "Vismaz manā X "burtbulī" katru rudeni ir diskusija, kas ir labākie ziemas mēteļi, lai justos komfortabli. Tās ir rūpes par sevi. Ja man ziemā, izejot ārā, salst un ir slapjas kājas, man riebjas un negribas nekur iet. Jāmāk par sevi parūpēties."
Te arī redzams, kā traucē atsevišinātība no ģimenes un draugiem. Mēs viens otram šīs zināšanas nepietiekami nododam.
Ābeltiņas pieredzē kolosāls veids, kā tīkloties, ir suns. "Tas strādā vienmēr. Tu izej jebkurā rajonā un jebkurā pasaules malā, un uzreiz jūties piederīgs. Es arī ar visiem kaimiņiem sapazinos suņu dēļ. Tas veido foršu sajūtu – tur, kur es dzīvoju, ir daudz man pazīstamu cilvēku."
Visu raidījuma ierakstu meklē "Spotify", "Apple Podcasts" un citās platformās. Video formātā tas atrodams "YouTube". Ar Mariju Ābeltiņu un Inesi Ruku runājam arī par to, vai latvieši ir vientuļāki par citiem eiropiešiem, vai tā ir mūsu dzīveszziņa. Vai sociālie tīkli var aizvietot tīklošanos dzīvē? Vai būšana vienam un būšana vientuļam ir viens un tas pats? Ko vientuļam cilvēkam darīt pirmssvētku laikā, kad visur uzsver būšanu ģimenes un draugu lokā?
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
