Autoriem un pētniekiem ir svarīgi atlasīt un izvēlēties atbilstošu, kvalitatīvu un uzticamu zinātnisku žurnālu, kurā publicēt savu zinātnisko rakstu un citus pētījuma rezultātus. Tādējādi pētnieki par saviem atklājumiem paziņo gan zinātniskajai kopienai, gan pasaulei, gūst atpazīstamību un ietekmi savā nozarē. Šobrīd viena no tendencēm zinātniskās publicēšanās jomā ir atvērtā piekļuve, kas nodrošina autora publikācijai lielāku redzamību un palīdz sasniegt plašāku auditoriju. Tomēr atvērtās piekļuves izdevējdarbība ir piesaistījusi arī krāpnieku uzmanību, brīdina Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas informācijas speciāliste Margarita Karule. Viņa apkopojusi ieteikumus, kā atpazīt tā dēvētos "plēsonīgos izdevējus".
Par to, kā strādā šis neētiskais bizness, kas izliekas par zinātni, pirms vairākiem gadiem rakstīja arī "Campus". Karule ieskicē, kā aizsācies viltus izdevēju un žurnālu fenomens un kāda bijusi tehnoloģiju un atvērtās piekļuves resursu loma šīs krāpniecības veicināšanā. Kas vispār ir krāpnieciski žurnāli? Vienotu izpratni palīdz veidot starptautiski pieņemtā definīcija.
Viltus vai krāpnieciski žurnāli un izdevēji ir struktūras, kas uz zinātnes rēķina par prioritāti izvirza personiskās intereses, tos raksturo viltus vai maldinošas informācijas izplatīšana, atkāpšanās no labākajiem redakcionālajiem principiem un izdevējdarbības prakses, atklātības trūkums un/ vai agresīvas un uzmācīgas prakses īstenošana.
Krāpnieciskie izdevēji ir atvērtās piekļuves negatīvā izpausme. Tradicionālās zinātniskās publicēšanās pieejas pamatā ir abonēšana. Lai piekļūtu pētījumiem, rakstiem un citiem resursiem, institūcijas, tai skaitā, bibliotēkas, abonē konkrētos žurnālus vai datubāzes, tādā veidā izdevēji gūst peļņu, lai segtu publicēšanās izmaksas. Turpretī atvērtās piekļuves izdevējdarbības modeļa galvenais princips ir zinātniskos pētījumus un citus akadēmiskus materiālus padarīt brīvi pieejamus ikvienam bez jebkādiem šķēršļiem.
Lai kompensētu abonēšanas ienākumu zaudējumus, autoriem, publicējoties atvērtā piekļuvē, visbiežāk pašiem vai ar pārstāvētās institūcijas vai projektu finansiālu atbalstu jāmaksā izdevējiem raksta apstrādes izmaksas. Tā kā prasīt autoram samaksu par publicēšanos ir daļa no likumīga atvērtās piekļuves publicēšanās procesa, krāpnieciskie izdevēji izmanto "autors maksā" pieeju ļaunprātīgiem nolūkiem. Autori samaksā izdevējam, taču nesaņem solītos pakalpojumus.
Plašāks ieskats tajā, kā attīstījusies krāpnieciskās izdevējdarbības prakse, ar visām atsaucēm un informācijas avotiem ir lasāms LU vietnē. Taču zemāk piedāvājam Margaritas Karules ieteuikumus, kā pētniekiem un tiem, kam jāstrādā ar akadēmisko literatūru, neuzķerties uz šiem zinātniskās izdevējdarbības "plēsoņām".
Ieteikumi krāpnieciska žurnāla vai izdevēja identificēšanai
Nav vienas labākās metodes, kā identificēt viltus žurnālus un izdevējus. Lai gūtu vispārēju priekšstatu, vienlaikus ir nepieciešams analizēt vairākas pazīmes. Visbiežāk autoram pirmā sastapšanās var notikt, saņemot šaubīgu aicinājumu e-pastā, kur kāda izdevēja vai žurnāla pārstāvis aicina publicēties vai uzņemties redaktora pienākumus.
Jau e-pasta vēstulē, kā arī izdevēja tīmekļvietnē, ir iespējams novērtēt izmantoto valodu un stilu, pievēršot uzmanību pareizrakstības un stila kļūdām, autoram glaimojošu frāžu lietojumam, neprofesionālam dizainam, informācijas nekonsekvencei. Nedrīkst aizmirst pārbaudīt arī e-pasta adresi un tīmekļvietnes adresi, vai tā atbilst personas pārstāvētās institūcijas domēna nosaukumam.
Kritiski jānovērtē žurnāla nosaukums. Krāpniecisku žurnālu nosaukumi visbiežāk neizsaka tā būtību. Lai piesaistītu plašāku auditoriju, nosaukumā ir izmantoti vispārīgas nozīmes vārdi, piemēram, starptautisks, globāls, daudznozaru un citi. Zinātniski žurnāli parasti specializējas salīdzinoši šaurā zinātņu jomā, kas atsaucas žurnāla nosaukumā. Ar mērķi maldināt autorus un lasītājus krāpnieciski žurnāli var mēģināt atdarināt citus uzticamus žurnālus.
Detalizētākai analīzei pamatā izmanto žurnāla vai izdevēja tīmekļvietni. Zinātniskiem žurnāliem ir jāfunkcionē saskaņā ar zinātniskās izdevējdarbības labās prakses principiem un jāatspoguļo tie arī izdevēja tīmekļvietnē. Plašāk par tiem lasāms dokumentā "Caurspīdīguma principi un labā prakse zinātniskajā izdevējdarbībā".
Zināšanas par prasībām, kas jāievēro kvalitatīvam zinātniskam izdevējam, noder žurnāla izvēles procesā un samazina iespēju "uzķerties" uz krāpniecisku vai viltus žurnālu izdevēju. Potenciāli krāpnieciska žurnāla tīmekļvietnē būtu jāpārbauda, vai ir atklāti sniegta informācija par recenzēšanas procesu, redaktoru sastāvu un publikācijas pieņemšanas procesu. Tikpat svarīgi ir iepazīties ar žurnāla autortiesību, atteikšanās, digitālās saglabāšanas un citām autoram saistošām politikām.
Labas prakses rādītājs ir izdevēja atklātība par raksta apstrādes izmaksām (APC) un citām izmaksām. Krāpnieciskiem izdevējiem noteiktās cenas var būt aizdomīgi zemas, zemākas nekā godīgiem žurnāliem vai nesamērīgi augstas. Jāpievērš uzmanība arī sīkā drukā sniegtai informācijai tīmekļvietnē, līgumā vai citos dokumentos. Lielākoties raksta apstrādes izmaksu summu nosaka izdevniecības lielums, veids, ietekmes faktors un citi aspekti. Tomēr liela daļa atvērtās piekļuves žurnālu neprasa autoriem maksāt par publicēšanos.
Autori mēdz dalīties pieredzē par saskarsmi ar krāpnieciskiem izdevējiem, sniedzot iespēju lasīt stāstus par dažādām situācijām. Piemēram, ir atklāti gadījumi, kad sākotnējās pazīmes nemaz neliecina par krāpniecību. Aizdomas rada komunikācija ar izdevēju brīdī, kad raksts jau ir iesniegts. Vēlāk raksta atsaukšana no publicēšanas mēdz būt izaicinājums, jo izdevējs prasa par to maksāt, kas nav pieņemta prakse. Jebkurā gadījumā raksts tiek publicēts, sarežģot autoram iespējas to iesniegt citā, uzticamā žurnālā.
Žurnāla vai izdevēja nosaukumu un citus identificējošos parametrus ieteicams pārbaudīt starptautiskās citējamības un kvalitātes novērtējuma datubāzēs, kuras veic kvalitātes pārbaudi atbilstoši izstrādātiem kritērijiem. Piemēram, datubāzēs DOAJ, Open Policy Finder, Web of Science, Scopus, ERIH PLUS. Jāņem gan vērā, ka viltus publikācijas arvien biežāk pamanās iekļūst citējamības datubāzēs.
Jāpiezīmē arī, ka "Google Scholar" datubāze nav drošākais resurss, lai pārbaudītu žurnāla uzticamību. "Google Scholar" uzkrāj visu, kas pieejams tīmeklī – žurnālu un konferenču rakstus, tēzes, disertācijas, kopsavilkumus un citus materiālus, kuru vidū bieži vien var iekļūt arī raksti no viltus žurnāliem.
Žurnāla kvalitāti var novērtēt, aplūkojot iepriekšējos numurus un tajos iekļautās publikācijas, īpaši, ja tā saturs pieejams atvērtā piekļuvē. Iepazīstoties ar publikācijām, var novērtēt to stilu, atbilstību vispārīgiem zinātniskās publicēšanās standartiem un žurnāla tematiskajam aptvērumam. Par žurnāla kvalitāti liecina arī izdošanas regularitāte un konsekvence.
Ja rodas šaubas par kādu žurnālu vai izdevēju, tā nosaukumu var ierakstīt interneta meklētājā. Meklēšanas pieprasījumu papildinot ar atslēgvārdu "predatory". Tas ir veids, kā noskaidrot, vai žurnāls gadījumā nav iekļauts kādā "melnajā" sarakstā, kā arī uzzināt citu autoru pieredzi vai viedokli. Tāpat uzticams avots var būt nozares kolēģi, kuri publicējas žurnālos un orientējas attiecīgās tematikas aktualitātēs. Katrā nozarē, institūcijā, zinātniskajā kopienā var atšķirties uzskats par to, kas ir uzskatāms par krāpniecisku un kas par kvalitatīvu žurnālu vai izdevēju.
Plaši pielietots resurss un palīgs žurnālu izvērtēšanai ir Think. Check. Submit. – iniciatīva, kas kontrolsaraksta veidā piedāvā kritērijus, mudinot uzdot jautājumus, lai novērtētu žurnāla kvalitāti.
Palīdzību var jautāt arī bibliotēkā, kur bibliotēkas darbinieki palīdzēs iedziļināties un saprast krāpniecisko izdevēju tēmu un pazīmes, kā arī analizēt konkrētus piemērus.
Svarīgi piezīmēt, ka ne visi zinātniskie izdevēji un žurnāli ir viennozīmīgi krāpnieciski, starp kvalitatīviem žurnāliem un krāpnieciskiem žurnāliem pastāv arī "pelēkā zona". Piemēram, kādas no krāpniecisku žurnālu raksturojošām pazīmēm var novērot arī jaundibinātiem žurnāliem, kuriem nav nolūku maldināt autorus un institūcijas. Sākumposmā izdevējiem var gluži vienkārši trūkt pieredzes vai resursu.
Krāpnieciski izdevēji ir nemainīga un aktuāla problēma zinātniskajā izdevējdarbībā, apdraudot pētniecības kvalitāti un integritāti. Lai novērstu šos riskus, pētniekiem, autoriem un lasītājiem ir būtiski saglabāt modrību, rūpīgi izvērtējot nepazīstamus piedāvājumus, izmantot kritisko domāšanu un apgūt zināšanas par krāpniecisko izdevēju raksturīgajām pazīmēm un darbības metodēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
