Kā strādā "Latvijas CSI"? Iztaujājam noziegumu vietu izmeklētājus  (2)

Krēslaina istaba, pa zemi izmētāti dokumenti, uz paklāja sasistas vāzes lauskas. Kaut kur tālāk ar pārsegu apklāts ķermenis. Istabā uz statīviem salikti spilgti prožektori. Baltos virsvalkos tērpušies cilvēki nometušies rāpus un rūpīgi pēta grīdu, līdz viens no viņiem izsaucas: "Ir!" Un prožektora gaismā paceļ ar pinceti satvertu matu, ko ieliek caurspīdīgā maisiņā. Šādas ainas ir detektīvseriālu žanra klasika. Tāpēc jautājām raidījuma viesiem – ko var pateikt pēc viena nozieguma vietā atrasta mata? Vai tiešām var identificēt cilvēku?

"Ir nianses, bet jā – var identificēt," apstiprina Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes Biroja priekšnieks Viktors Semjonovs. Viņa komanda ir tie cilvēki, kurus varētu dēvēt par Latvijas CSI – ierodas notikuma vietā un gādā par to, lai nekas nepaliktu bez ievērības un visi lietiskie pierādījumi tiktu ne tikai atrasti, bet pienācīgi saglabāti un nogādāti līdz tiesu ekspertiem, kas vēlāk veiks nepieciešamās analīzes. "Globāli runājot – to var izdarīt," par cilvēka identificēšanu pēc viena mata saka Semjonovs.

Sigita Silarāja ir tā, pie kuras mēdz nonākt Semjonova komandas savāktie pierādījumi. Viņa ir Valsts tiesu ekspertīžu biroja Tehnisko ekspertīžu departamenta vecāka tiesu eksperte. Silarāja piekrīt un papildina – ideāli, ja tas ir mats ar visu sakni. Tieši saknē būs visvairāk ģenētiskā materiāla, ko tad savākt un veikt analīzi. Taču arī tad, ja atrastais mats ir bez saknes, šo to pateikt var. Piemēram, izslēgt kādus cilvēkus no aizdomās turēto loka.

Abi speciālisti piekrīt, ka DNS analīzes tehnoloģiju attīstība uzskatāma par ļoti būtisku pagrieziena punktu kriminālistikā un tiesu ekspertīzē. Reizēm tā ļāvusi atklāt noziegumus, kas desmitgadēm ilgi bijuši bez atrisinājuma. Ja lietiskie pierādījumi pareizi uzglabāti, tad iespējams cilvēku identificēt arī pēc 30 un vairāk gadiem. Lūk, pērn gada izskaņā publiku sasniedza stāsts par gadījumu, kad jaunas sievietes slepkavu šādi izdevies atrast 36 gadus pēc paša notikuma. Kāds atrasts, bet kāds atkal DNS analīžu dēļ bijis pēc ilgiem gadiem no cietuma jāizlaiž, jo ieslodzīts bez vainas, piebilst Silarāja.

Vēl viens seriālos bieži redzēts paņēmiens ir cilvēka identificēšana pēc zobiem. Visbiežāk tas ir sižetos, kur nekā cita daudz palicis pāri nav. Ķermenis ir vai nu sadedzināts, vai atrasts pēc ļoti ilga laika, un pāri palicis vien skelets. Vai pēc zobiem vien var noteikt identitāti?

Silarāja skaidro, ka te bus runa par homoskopiso identifikāciju jeb cilvēka identifikāciju pēc viņa ķermeņa datu atspoguļojumiem. Ja cilvēks dzīves laikā ir bijis pie zobārsta un ir saglabājušies dati par viņa zobu karte, tad ir iespējas salīdzināt, un var cilvēku identificēt. Ja tas nav iespējams, tad var mēģināt no zobiem dabūt arī DNS analīzei nepieciešamo materiālu. Kā liecina prakse, dažos gadījumos šī ir vienīgā iespēja iegūt ģenētisko materiālu.

Un kā ar koduma atstātām zobu pēdām? Vai pēc tām var atrast uzbrucēju? Silarāja norāda, ka tas atkarīgs no dažādiem mainīgajiem, tostarp cik ilgs laiks pagājis no koduma brīža. Taču, ja koduma pēdas ir svaigas un pareizi nofotografētas (ar mēroga lineālu blakus), tad to var izmantot analīzē cilvēka identifikācijai.

Ja nu 80. un 90. gadu bērnu paaudzei ko iemācīja tā laika detektīvseriāli, tad to, ka poligrāfa tests jeb tā dēvētā melu detektora tests ir teju vai panaceja. Piedabū aizdomās turēto iziet poligrāfa testu, un atbilde rokā – melo viņš vai nē! Aizvien praksē ne vienā vien valstī turpina šo metodi izmantot dažādiem nolūkiem. Piemēram, arī veicot skrīningu cilvēkiem, kas pretendē uz darbu tiesībsargājošajās iestādēs.

Taču vai tas tiešām fiksē melus? Nē – jau labu laiku zinātniskais konsenss ir tāds, ka poligrāfa metodi dēvēt par melu detektoru ir maldinoši. Tas, ko šī metode dara, ir fiksē dažādus ķermeņa parametrus – pulsu, asinsspiedienu, elpošanu un citus – brīdī, kad testa veicējs cilvēkam uzdod jautājumus. Tā fiksē ķermeņa reakcijas, bet nav brīnumlīdzeklis melu atklāšanā. Arī oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" portālā "LV Portāls" poligrāfa eksperts Uldis Miķelsons norāda, ka tā nav maģiskā metode, kas izolēti no pārējās izmeklēšanas un ekspertu atzinumiem "uzrādīs melus". "Poligrāfa testi, lai gan diezgan plaši pazīstami dažādās valstīs, nevar tikt uztverti kā brīnumlīdzeklis. Ja kāds cilvēks – Latvijā vai citā valstī – izdara secinājumus par personas teiktā patiesīgumu tikai pēc poligrāfa testiem, tātad, tikai novērtējot, vai cilvēkam bijušas stresa reakcijas uz specifiskiem jautājumiem, tad ir liels kļūdaina secinājuma risks, jo cilvēks var izjust stresu tādas pārbaudes situācijā arī tad, ja nemelo. Piemēram, var baidīties par to, ka viņam neticēs. Un, pretēji, pārbaudes situācijā kāds melojošs cilvēks var būt emocionāli visai noturīgs, līdz ar to poligrammās viņam var neparādīties stresa reakcijas. Valsts tiesu ekspertīžu biroja Tehnisko ekspertīžu departamenta vecāka tiesu eksperte."

Silarāja skaidro, ka arī Latvijā poligrāfa testu var veikt, taču jāuzsver, ka tā ir pilnībā brīvprātīga ekspertīze. "Cilvēks pats šo ekspertīzi var pieprasīt. Tā nav ātra. Tai ilgi jāsagatavojas, un salīdzinoši ilgs ir arī pats process, turklāt šis cilvēks jebkurā procesa brīdī var atteikties turpināt." Tiesu eksperte arī neslēpj, ka ir cilvēki, kas šo iekārtu var apmānīt.

Vai ar plastisko ķirurģiju var sevi izmainīt tā, ka neviens neatpazīs un neatradīs? Vai tiešām nav divu vienādu pirkstu nospiedumu, un vai tie visas dzīves laikā paliek nemainīgi? Kāpēc fotoroboti mēdz būt neprecīzi un nepavisam neatgādina meklēto noziedznieku? Vai pēc nozieguma vietā atrastas lodes var noteikt, tieši no kura ieroča tā izšauta? Un kāpēc raidījuma vadītājs Jānis gribētu visus izmeklētājus aizvietot ar suņiem? To visu klausies "Zinātne vai muļķības" epizodē par CSI metodēm reālajā dzīvē platformās "Spotify", "Apple Podcasts" un citās, kā arī skaties video vietnē "YouTube".

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".