Drīz varētu mainīties priekšstats par daudzu fosiliju patieso vecumu  (51)

Vispirms atgādināsim, kā tas strādā. Datēšana ar vienu no vairākiem dabā sastopamiem oglekļa izotopiem – oglekli-14 (14C) jeb radioaktīvo oglekli – ir metode, kas izstrādāta 1940. gadu otrajā pusē. Amerikāņu fizikālķīmiķis Vilards Libijs par šo atklājumu 1960. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā, un pamatoti – datēšana ar radioaktīvo oglekli kļuva par superjaudīgu instrumentu arheologu rokās, dodot iespēju ar samērā augstu precizitāti noteikt fosiliju vecumu.

Vienkāršoti skaidrojot, visas dzīvības formas absorbē oglekli – no atmosfēras, uzņemot pārtiku utt. –, tostarp arī konkrēti oglekli-14. Kad dzīvnieks vai augs iet bojā, tas, protams, pārtrauc absorbēt oglekli, bet organismā uzkrātais oglekļa-14 daudzums sāk samazināties paredzamā tempā. Proti, šis oglekļa izotops ir radioaktīvs un paredzami sabrūk – tā pussabrukšanas periods ir aptuveni 5700 (+/- 40) gadi. Tātad šajā laika posmā puse no organismā esošā oglekļa-14 būs sabrukusi slāpeklī–14. Pēc vēl tikpat ilga laika posma – vēl puse no atlikušā, atstājot tikai ceturtdaļu no sākotnējā daudzuma, kāds organismā bija nāves brīdī. Šo procesu tad arī zinātnieki izmanto, lai noteiktu vecumu, piemēram, kauliem, augu fosilijām, priekšmetiem no organiska materiāla, piemēram, koka.

Šai metodei ir arī mīnusi. Pirmkārt – to faktiski nevar izmantot nedzīvu priekšmetu vecuma noteikšanā (ja nu vienīgi tas nav bijis saskarsmē ar kādu dzīvu organismu, kas atstājis pēdas). Tāpat problēmas sagādā kalibrēšana. Proti, aprēķinu pamatā ir pieņēmums, ka oglekļa-14 daudzums vidē ir nemainīgs, taču realitātē tas ir svārstīgs. Mūsdienās to ietekmē, piemēram, cilvēces saimniekošana, ražošana, savulaik oglekļa-14 apjomu atmosfērā iespaidoja arī kodolizmēģinājumi. Taču ne visi svārstības ietekmējošie faktori bijuši antropogēni. Oglekļa-14 daudzumu atmosfērā savulaik izmainīja arī, piemēram, planētas magnētisko polu maiņa, vēsta izdevums "Nature".

Lai kompensētu šīs svārstības un aprēķini būtu pēc iespējas precīzāki, ik pa laikam nepieciešama kalibrēšana. Pēdējā tāda notika 2013. gadā.

Izmantojot datus no visas pasaules, kopumā teju 13 tūkstošus datu kopu par koksni, nogulsnējumiem no ezeriem un okeāniem, koraļļiem utt., tiks izstrādāta jauna kalibrēšanas līkne, kurai, kā "Nature" skaidro Oksfordas Universitātes radioaktīvā oglekļa laboratorijas vadītājs Toms Higams, būs "milzīga nozīme". Izmantotā datu kopa ir aptuveni divas reizes apjomīgāka par to, kas kalibrēšanā izmantota pirms septiņiem gadiem.

Pat ja pārkalibrēšanas rezultātā datos tiks ieviestas minimālas izmaiņas, tās var nozīmēt jau daudz iespaidīgākas izmaiņas "otrā galā" – arheologu un paleoekologu centienos noteikt kāda reiz dzīva organisma vecumu ar augstu precizitāti. Jaunie dati, kuri tuvākajos mēnešos tiks publicēti izdevumā "Radiocarbon", varētu mainīt mūsu izpratni par to, cik patiesībā seni ir daudzi no nozīmīgiem atradumiem.