Vispirms atgādināsim, kā tas strādā. Datēšana ar vienu no vairākiem dabā sastopamiem oglekļa izotopiem – oglekli-14 (14C) jeb radioaktīvo oglekli – ir metode, kas izstrādāta 1940. gadu otrajā pusē. Amerikāņu fizikālķīmiķis Vilards Libijs par šo atklājumu 1960. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā, un pamatoti – datēšana ar radioaktīvo oglekli kļuva par superjaudīgu instrumentu arheologu rokās, dodot iespēju ar samērā augstu precizitāti noteikt fosiliju vecumu.
Vienkāršoti skaidrojot, visas dzīvības formas absorbē oglekli – no atmosfēras, uzņemot pārtiku utt. –, tostarp arī konkrēti oglekli-14. Kad dzīvnieks vai augs iet bojā, tas, protams, pārtrauc absorbēt oglekli, bet organismā uzkrātais oglekļa-14 daudzums sāk samazināties paredzamā tempā. Proti, šis oglekļa izotops ir radioaktīvs un paredzami sabrūk – tā pussabrukšanas periods ir aptuveni 5700 (+/- 40) gadi. Tātad šajā laika posmā puse no organismā esošā oglekļa-14 būs sabrukusi slāpeklī–14. Pēc vēl tikpat ilga laika posma – vēl puse no atlikušā, atstājot tikai ceturtdaļu no sākotnējā daudzuma, kāds organismā bija nāves brīdī. Šo procesu tad arī zinātnieki izmanto, lai noteiktu vecumu, piemēram, kauliem, augu fosilijām, priekšmetiem no organiska materiāla, piemēram, koka.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
