Andra Čudare un Edžus Miķelsons sēņu medībās
Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

Kur viena sēne, tur divi latvieši ar nazīti rokā. Esam cītīga sēņotāju tauta, un katram savi priekšstati par to, kuras labākās sēņu vietas un kuras sēnes tās gardākās. Taču vienlaikus ir arī čupiņa uzskatu, kas liek jautājoši pacelt uzaci. Mušmiru uzlējumi veselības uzlabošanai, tintene zaļā pūķa nokaušanai un zemestauki pret vēzi – kā tur īsti ir? Uz sarunu par sēnēm šoreiz "Zinātne vai muļķības" aicinājām Dabas muzeja mikoloģi Initu Dānieli, bet par to, kādas sekas var būt sliktiem sēņu pazinējiem, stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas ārsts Roberts Stašinskis.

Vai eksistē īpašs "sēņu lietus"?


Vai ir tāds unikāls "sēņu lietus", kuru sajūtot gaisā, jāskrien pēc gumiķiem un jādragā uz mežu Mikoloģe uzreiz bilst, ka sēnes ir ne tikai mežā un pēc kāda īpaša lietus, bet visur un vienmēr. "Arī šeit droši vien ir pilns ar sēnēm, tikai mēs tās neredzam. Tas, ko mēs redzam uz īsu brīdi, ir tikai viena maza daļiņa – augļķermenis. Protams, ka tiem augļķermeņiem, lai tie varētu parādīties, vajadzīgs mitrums, siltums, tāpēc ir tas… vienkārši lietus. Ja tas lietus gadās rudenī, kad vairāk aug sēnes, nu tad to sauc par "sēņu lietu". Galvenais, ka lietus."

Vasaras negaisos, kad lietus ātri uznāk un ātri pāriet, ja ir karsts, viss drīz nožūst, tāpēc Dāniele bilst, ka sēnēm tiešām varētu patikt tāds "ilglaicīgs, smidzinošs lietus", ko parasti arī dēvē par slaveno "sēņu lietu".

Lietus šogad laikam bijis gana labs, sēņu mežā netrūkst. Roberta Stašinska pieredze liecina, ka no toksikoloģijas viedokļa viss vēl tikai priekšā.

"Mežā ir ļoti daudz kvalitatīvu ēdamo sēņu. Cilvēki, ja viņiem ir iespēja izvēlēties no lepnā gala, – baravikas un tamlīdzīgi – tās arī lieto. Kad to kļūs mazāk, sāks lasīt arī pārējās. Kas attiecas uz toksikoloģiju, viss vēl tikai priekšā. Ir tieša korelācija starp to, cik daudz sēņu mežā un cik mums pacientu. Jo vairāk mežā sēņu, jo vairāk mums pacientu. Jautājums ir par to, kurā laika posmā kuras sēnes tiek lasītas."

Foto: LETA

Beka jālauž vai jāgriež?


Vai ir kāds viens pareizais (un daudzi nepareizie) veidi, kā lasīt sēnes? Tās labāk griezt, nolauzt vai izcelt ar visu kātu?

"Sēņotnei pilnīgi vienalga!" saka Dāniele un kā salīdzinājumu min ābeli ar āboliem – ābelei pilnīgi vienalga, vai ābolu no zara noraujam vai nogriežam. Taču reizēm tiešām der sēni ne lauzt, bet izcelt ar visu kātiņu, īpaši gadījumos, kad ir nav uzreiz skaidrs, kas tā ir par sēni.

"Bieži vien ļoti svarīgas pazīmes ir tieši kātiņa pamatnē, it īpaši tas attiecas uz mušmirēm, kur kātiņa pamatnē ir bumbulis vai paresninājums, vai īpašs veidojums – maksts. Ja ir aizdomas, ka tā ir mušmire, noteikti tā kātiņa pamatne jāapskatās," iesaka mikoloģe.

Savukārt tad, ja runa ir par labi pazīstamu sēni, to tiešām praktisku apsvērumu dēļ drīzāk būtu jānogriež: "Uzreiz var redzēt, cik tur tie kāpuri ir pastaigājušies pa sēni. Nenēsājam pa mežu līdzi lieku balastu – gružus, smiltis, skujas, lapas un liekus kāpurus. Uzreiz mežā apskatāmies, vai ar sēni viss ir kārtībā un vai varam to nest mājās. Sēņotājam labāk sēni nogriezt, bet pašai sēņotnei pilnīgi vienalga."

Ēdama vai neēdama – kā atpazīt?


Sēņu ir vesels lērums, un droši vien nav neviens, kas pazīst tās visas. Kā saprast, vai "šaubīgā" un nepazīstamā sēne mežā ir ēdama vai nē? Ir daži visai izplatīti pieņēmumi, kā atšķirt ēdamās no neēdamām. Piemēram, sēnes ar gredzentiņu esot indīgas, košas krāsas sēnes esot indīgas, arī sēnes, kurām pēc nogriešanas griezuma vieta maina krāsu, esot indīgas, bet sēnes, kuras patīkami smaržo un kurās ir kāpuri, varot droši ēst. Mikoloģe Inita Dāniele sagrauj cerības par to, ka ir kaut kāds vienots, universāls pazīmju kopums, kas ļautu atšķirt īndīgas sēnes no ēdamām. Tās ir muļķības.

"Atmatenes, veikalā sauc arī par šampinjoniem, visas ar gredzentiņiem! Protams, ka tas nav rādītājs. Daudzām ēdamām sēnēm ir gredzentiņš," uzsver mikoloģe.
Tas pats attiecas uz krāsām. Ne visas indīgās sēnes ir spilgti sarkanas vai citā "brīdinošā" krāsā. "Indīgas sēnes ir baltas, brūnas, pelēkas, visādas. Katra jāpazīst atsevišķi. Diemžēl nav nevienas pazīmes, kā it kā var atšķirt indīgas no ēdamām."
"Universālas pazīmes, kas piemistu visai grupai ar nosaukumu "indīgās sēnes", nav. Katrai sēnei, vienalga, vai tā ir ēdama vai neēdama, ir kaut kas savs. Mēs nevaram runāt par visu grupu kā tādu, jārunā par katru konkrētu sēni," papildina toksikologs Stašinskis.
Foto: LETA

"Rietumu literatūrā un toksikologu vidē faktiski visas sēnes dala ēdamajās un neēdamajās jeb indīgajās. Jo vairāk braucam uz austrumiem, jo šis dalījums ir vēl smalkāks. Rietumos ar ēdamajām sēnēm saprot ļoti vienkārši – iegāju mežā, nogriezu, nesagatavotā veidā apēdu, un man viss ir kārtībā, jūtos labi. Tā ir kvalitatīva ēdamā sēne.
Pie mums cilvēki ar ēdamām sēnēm saprot arī daudz tādas, kuras ir īpaši jāgatavo, īpaši jāvāra piecos ūdeņos un pēc tam četrreiz jācepj, tad atkal jāvāra un tā tālāk. Ja beigu beigās man izdodas to sēni apēst un nedabūt caureju, tad tā laikam būs ēdama sēne!
Šī grupa, kas prasa ļoti specifisku sagatavošanu – jautājums, vai tās pieskaitīt pie ēdamajām vai neēdamajām?"
Foto: LETA

Arī nepatīkama smarža nepalīdzēs saost tuvojošos nelaimi – Dāniele kā piemēru min zaļo mušmiri, kas smaržojot pat visai patīkami.

Ir arī apgalvojums – vārot sēnes, katlā jāiemet sudraba karote, kartupelis vai ķiploks. Ja tas viss nomelnē, katlā ir indīga sēne. "To sarakstu, kas vēl nomelnētu, varam papildināt," smejas Stašinskis, un Dāniele ironizē, ka katlā tikpat labi varētu iemest arī baltu zeķi. Proti, tās ir muļķības.

Sēnes pret vēzi un alkoholismu

"Atradām, salasījām, aplējām ar spirtu. Tagad raksim zemē, un 40 dienas ļausim atpūsties. Pēc tam izraksim un izkāsīsim. Būs ļoti vērtīgas zāles. Pa pilītei pievienosim cūku taukiem – varēs smērēt sāpošas vietas. Pa pilītei, pievienojot ūdensglāzei, katru dienu palielinot devu līdz 20 pilītēm un atpakaļ samazinot līdz vienai pilītei, 40 dienu kūrē varēs dziedēt un attīrīt organismu," vēsta kāds ieraksts "Facebook".

Runa ir par sarkano mušmiru uzlējumu.

"Sarkanajā mušmirē ir divas aktīvas vielas, kas rada veselības traucējumus. Tas ir muscimols un ibotēnskābe. Šīs ir haluciogēnās vielas, kas darbojas praktiski tiem pašiem receptoriem, uz kuriem iedarbojas alkohols. Tie, kas uzturā lieto sarkanās mušmires, bieži vien to dara apreibināšanās nolūkā. Diemžēl mums katru gadu ir cilvēki, kas tiek vesti no meža, kas ir turpat mežā lasījuši un ēduši, nokļuvuši bezpalīdzīgā stāvoklī un uz nestuvēm tiek nogādāti slimnīcā. No rīta viņš pamostas un jūtas diezgan bieži labi izgulējies, saka, ka viss ir kārtībā, un uz jautājumu, kāpēc to dara, atbild, ka gribēja noķert kaifu," skaidro Stašinskis.

Kas notiek, ja to visu šķaida ar spirtu? Toksikologs pieļauj, ka kaut kādas vielas no sēnes spirta ietekmē varbūt arī izdalās, taču to, vai būs ārstnieciskais efekts no šī izvilkuma, ārsts apšauba. "Domāju, ka lielākais efekts būs tieši no paša spirta, nevis no tā sarkanās mušmires. No sarkanās mušmires, cik man zināms, nekādu būtisku ārstiecisku efektu nav," pauž ārsts.

Tā nebūtu alternatīvā medicīna, ja netiktu pieminēts arī brīnumlīdzeklis pret vēzi, un te ir runa par slavenajiem zemestaukiem. "Zemestauki dziedē onkoloģiskās saslimšanas, aktivizē organisma aizsardzības spējas pret ļaundabīgiem audzējiem, samazina ķīmijterapijas un staru terapijas blaknes," vēsta apgalvojumi tīmeklī.
Stašinskis min, ka par šo labāk varētu komentēt onkologi, taču uzsver: "Jebkura alternatīvā medicīna nekad neārstēs akūtus stāvokļus." Nevar miokarda infarktu vai insultu izārstēt, pasmērējot pa virsu kumelīšu novārījumu vai zemestauku uzlējumu, un uzreiz viss pāries.
"Kur ir hroniskas kaites, tautas medicīnu var lietot kā papildu līdzekli. Negribētu izslēgt, ka ir zināma taisnība. Cits jautājums, cik daudz tas palīdz un cik daudz palīdz tieši tā lieta, ko smērē virsū vai lieto iekšķīgi, un cik daudz palīdz placebo efekts."

Eksperti arī uzreiz zināja, par kuru sēni būs jautājums, kolīdz tika pieminēts alkoholisms – tās ir tintenes, dabas dotā "kodēšana".

"Tintenes skaitās nosacīti pie indīgām sēnēm, lai gan tur no indīguma ir visai maz – tās droši drīkst lietot uzturā. Problēmas ir tad, ja sēni lieto kopā ar alkoholu. Tās ir asinsvadu, sirdsdarbības problēmas, zarnu trakta problēmas, sliktu dūšu, un rada zināmu nepanesību pret alkoholu. Ja mēs tās lietojam bez alkohola, nekādu veselības traucējumu nebūs. Jāatceras tikai, ja lietojam šo sēni, alkoholu nedrīkst lietot ne 72 stundas pirms, ne 72 stundas pēc. Tad varētu būt slikti," norāda toksikologs.

To, cik mokoši nogalina zaļā mušmire, vai drīkst ēst sarūgušus marinējumus un daudz ko citu, kas jāzina sēņu cienītājam, vari uzzināt, klausoties podkāstu "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" vai "Google Podcasts".

Savukārt visus "Zinātne vai muļķības" rakstus un podkāstus atradīsi, klikšķinot te.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!