Esmu klīnisko pētījumu "nūģis". Regulāri dzirdu, kā cilvēki runā par septiņiem un desmit gadiem, kas vajadzīgi, lai izstrādātu vakcīnu, un cik bīstama varētu būt šī procesa paātrināšana. Vārds, kas aizvien parādās sarunās, ir "sasteigts", un tas vidējā cilvēkā raisa bažas par vakcīnu drošumu. Tāpēc es – ārsts, kas piedalās klīniskajos pētījumos – tev pastāstīšu, ko daru lielāko daļu laika šajos desmit gados, un tas nav nekas daudz.
Nē, es neesmu slinks. Es piesakos grantiem, saņemu atteikumus, piesakos atkal, gaidu pieteikuma izskatīšanu, iesniedzu pieteikumus kaut kur citur, reizēm nebeidzamā "nolemtības aplī". Kad man paveicas gana, lai saņemtu finansējumu klīniskajiem pētījumiem, pavadu mēnešus, iesniedzot pieteikumus pētījumu ētikas komisijām. Gaidu regulatoru verdiktu, risinu jautājumus, kas saistīti ar izmaiņām personālsastāvā un "fokusa maiņu" prom no ieplānotajiem klīniskajiem pētījumiem farmācijas kompānijā. Galu galā, ja man ļoti paveicas, varu veltīt laiku, lai sāktu plānot pētījumus – meklētu pētījumu veikšanas vietas, veiktu nepieciešamo apmācību pētījumu veikšanai, kristu panikā, jo dalībnieku skaits ir nepietiekams, meklētu papildu vietas pētījumu veikšanai. Tad parasti ir papildu sarežģījumi ar regulatoriem, visbeidzot, ja milzīgais veiksmes grāpis vēl nav iztukšots, rezultātā esmu ticis pie efektīvas terapijas (zālēm). Vai arī nē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
