Francijas un Libānas pētnieku komanda ķērās pie darba un iepazīstināja sešus šādiem uzdevumiem apmācītus suņus ar to, kā smaržo Covid-19 pacients. Jau nepilnas dienas laikā dzīvnieki bija smaržu visai labi iegaumējuši, bet pēc dažām nedēļām spēja ar lielu precizitāti noteikt, kurš sviedru paraugs ir no vesela cilvēka, bet kurš – no simptomātiska Covid-19 pacienta.
Jāatgādina, ka suņa oža ir daudzkārt jutīgāka un niansētāka par cilvēka ožu, kas arī ļauj, piemēram, muitnieku darba suņiem lērumā mantu saost un precīzi norādīt uz narkotikām, cigaretēm, sprāgstvielām. Ja cilvēkam ir aptuveni seši miljoni ožas receptoru, tad sunim – 300 miljoni jeb 50 reižu vairāk. Vietne "Science Alert" skaidro, ka praksē tas nozīmē – suņi nereti spēj sajust smaržu pat tad, ja koncentrācija ir tikai viena daļiņa uz triljonu.
Konkrētais eksperiments tika veikts, iesaistot sešus darba suņus un 177 pacientus no piecām slimnīcām, kuri piekrita pētniekiem nodot savu sviedru paraugus. Aptuveni pusei no šiem pacientiem bija laboratoriski konstatēta saslimšana ar Covid-19, bet otra puse bija Covid-19 negatīvi. Saimnieki-kinologi tad no vienas līdz trim nedēļām strādāja ar savu darba suni, iepazīstinot ar Covid-19 pacientu sviedru paraugiem.
Kolīdz apmācība bija pabeigta, pētnieki ķērās pie testēšanas. Katrā eksperimenta sesijā sunim bija jāspēj identificēt, kurā no testēšanas stendiem ir ar Covid-19 slimā pacienta sviedru paraugi. Rezultāti bija visai iespaidīgi – daži suņi spēja atpazīt inficētā cilvēka sviedrus 75% gadījumu, bet daži bija pat 100% precīzi.
Taču jāuzsver, ka šim pētījumam ir būtiski metodoloģiski ierobežojumi, tāpēc tas uztverams vien kā sākotnējā izpēte, lai pierādītu, vai šāds koncepts vispār varētu strādāt un vai vērts turpināt tālāku izpēti.
Tā, piemēram, šis nebija dubultakls pētījums. Kaut sākotnēji nedz suns, nedz kinologs nezināja, kurā no stendiem ir inficētā pacienta sviedri, tad, ja suns bija norādījis pareizo paraugu, eksperimenta veicēji par to saimnieku informēja, lai tas suni varētu atalgot ar našķi vai kā citādi norādīt, ka uzdevums izpildīts pareizi. Tāpat vairākos gadījumos vieni un tie paši sviedru paraugi izmantoti atkārtoti, kas nozīmē, ka suns varēja iegaumēt tieši šo konkrēto sviedru aromātu un attiecīgi "pareizo atbildi". Tiesa, pētnieki uzskata, ka pēdējais no minētajiem nav tik būtisks ierobežojums, jo Parīzē apmācītajiem suņiem biežāk izdevās sekmīgi norādīt pareizo paraugi tieši pirmajā reizē, bet ne otrajā vai trešajā reizē ar to pašu paraugu. "Rezultāti atbalsta hipotēzi, ka ožas atmiņa šoreiz nespēlēja lielu lomu," min eksperimenta autori.
Tāpat būtiski norādīt – ja testēšanas sesijās reizēm viens paraugs izmantots atkārtoti, tad nevienā gadījumā testēšanas sesijās netika izmantoti tie Covid-19 pozitīvo pacientu sviedru paraugi, kas izmantoti suņu apmācībā pirms tam. Tātad suņi nevarēja atcerēties tieši tā pacienta specifisko sviedru aromātu no apmācību sesijām.
Šobrīd gan nav īsti skaidrs, ko tieši suņi spēj saost šajās situācijās, kas atšķir Covid-19 pacienta sviedrus no citiem, taču pētnieki teoretizē – iespējams, kolīdz SARS-CoV-2 ir inficējis cilvēka šūnas, mūsu izdalījumos – sviedros, urīnā, asarās, siekalās – tiek noārdītas konkrētas molekulas, kas attiecīgi rada specifiskus gaistošos organiskos savienojumus (volatile organic compounds – VOC). Tieši šis princips ir tas, kas ļauj speciāli apmācītiem suņiem "saost" konkrētus vēža paveidus.
Pētnieki labi apzinās šī eksperimenta limitācijas, un vēl daudz darba paveicams, lai mūsu izpratne par suņu spējām palīdzēt Covid-19 skrīningā būtu tādā līmenī, lai varētu sākt spriest par praktiskiem pielietojumiem. Pat ja jau ar lielu ticamības pakāpi tiks secināts, ka suņi tiešām bieži spēj saost Covid-19 pacientus, tas nekādā gadījumā nenozīmē laboratorisko testu aizvietošanu. Visdrīzāk tas varētu būt kā papildu līdzeklis, piemēram, vietās, kur apgrozās daudz cilvēku, taču "galavārds" aizvien būs laboratoriskiem testiem.
Pilotpētījumi, lai izzinātu suņu iespējamo lomu Covid-19 skrīningā, notikuši arī, piemēram, Somijā (Helsinku lidostā), Čīlē, Argentīnā, Austrālijā un Beļģijā, raksta "Science Alert". Novembrī izdevumā "Nature" publicēts arī raksts par Vācijas pētnieku darbu šajā jomā.
Savukārt vairāk par Francijas un Libānas pētnieku eksperimentu vari lasīt izdevumā "PLOS One".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
