RSU antropologi: šis gads ļauj mainīt uzskatus par Ziemassvētkiem  (10)

Kā jūs personīgi izjūtat šo laiku un kādām sajūtām gaidāt Ziemassvētkus?

Ieva: Es aktīvi strādāju, lai tiešām būtu gaiši un priecīgi – tādā izpratnē, ka šis ir tas gads, kas prasa ļoti aktīvu iesaisti un domāšanu svētku virzienā.

Anna: Iespējams, ka šogad man pat būs eglīte, lai arī sen no tām esmu atteikusies. Nesen pansionātā (Anna savai disertācijai veic lauka darbu vienā no Latvijas pansionātiem – aut. piez.) kolēģi izdomāja pārējiem sagatavot pārsteigumu – izrotāt telpas. Esam sākuši griezt sniegpārsliņas, cepsim piparkūkas, pagājušajā nedēļā taisījām mīklu, nākamnedēļ žāvētus augļus šokolādē.

Parasti šeit decembrī ir tik daudz koncertu, ka pansionāta iemītnieki vairs pat negrib nākt. Brauc ar un bez pieteikšanās. Šogad ir pilnīgi pretēji, nav absolūti nekā. Tikai skatoties foto albumus, nojaušu, cik agrāk šeit ir bijusi aktīva kultūras dzīve. Ir vienmulība.

Nav sajūta, ka šie Ziemassvētki prasīs lielāku piepūli?

Anna: Jā un nē. Saskaņā ar šī brīža ierobežojumiem svētkus drīkst svinēt viena mājsaimniecība, tas šo piepūli samazina, atkrīt ierastās skriešanas pa veikaliem. Tiem, kuri Ziemassvētku laikā spēj samazināt ātrumu, šie ierobežojumi pat kaut ko atvieglo. Citi ir pilnīgā neziņā, ko dāvināt mazbērniem, ja darba dienā uz veikalu aizbraukt nevari, bet brīvdienās daudzi nestrādā. Varbūt jāpieļauj doma, ka šogad var arī nedāvināt.

Ieva: Šogad par tradīcijām vairāk jādomā atvērti, proti, jāatceras, ka tās kāds ir aizsācis, arī Ziemassvētku svinēšanu tādā formā, kā mēs to darām, bet tas nenozīmē, ka šīs tradīcijas nevar mainīties. Šogad mēs varētu pakoriģēt savus uzskatus par to, kas ir Ziemassvētki, kā mēs tos svinam, kā parādām savas rūpes tuviniekiem. Šis gads dod mums iespēju kaut ko mainīt.

Tas nozīmē, ka mēs šogad varētu restartēt Ziemassvētkus? Beidzot ir objektīvs iemesls ievērojami samazināt stresa līmeni.

Anna: Domāju, daudzi noteikti jutīsies atviegloti, ka nav jākomunicē, jo vēl ir arī darba un pandēmijas radītais nogurums. Gulēt mājās savā kompānijā arī nav slikti, jo tradīcijas nav akmenī iekaltas. Kā mēs redzam, tradīcijas var nodarīt arī daudz sāpju. Nevajadzētu uz tām skatīties nekritiski kā uz kaut ko nemainīgi brīnišķīgu.

Ieva: Šogad ir lieliska iespēja pārdomāt savas vērtības – kas tev personīgi ir svarīgi, kas tev īsti ir ģimene, kas jums kā ģimenei ir būtiski, distancējoties no uzspiestajiem priekšstatiem, kā Ziemassvētku laikā būtu jābūt.

Vai jūs saskatāt vēl kādus procesus, kas šogad būs citādāk?

Anna: Būs arī otra galējība – vientulības sajūta tikai pieaugs. Es to redzu arī šeit, pansionātā, kur vizītes ir aizliegtas kopš oktobra vidus, vasarā drīkstēja satikties ārā. Tiem, kuriem ir tuvinieki un draugi, tie ļoti ilgojas. Kuriem ir kam piezvanīt un ir arī tāda iespēja, tie ir priecīgi, bet daudziem arī šādas iespējas nav. Viņi dzīvo skumjās. Turpretī citi šo ārkārtas situāciju nebūt tā neizjūt. Tātad pat vienas iestādes ietvaros sajūtas ir ļoti dažādas. Bet tas, ko vairums gan atzīst, ka ļoti pietrūkst ierasto svētku pasākumu, nenotiek enerģijas apmaiņa, jo šie koncerti ir iemesls sanākt kopā. Tāpēc es domāju, ka šogad daudzi cilvēku trūkumu un distancēšanos izjutīs ļoti sāpīgi.

Nav noslēpums, ka Ziemassvētki ir īpaši gaidīti svētki bērniem, bet šogad vecītis klātienē nevarēs ierasties.

Anna: Jā, vecītis ir riska grupa, viņš nemaz nedrīkst tā staigāt apkārt. Vecākiem nāksies būt radošiem. Iespējams, ir pienācis laiks pavērst šo stāstu otrādi – šogad mums ir jārūpējas par vecīti.

Ieva: Manuprāt, mainās tas, kā mēs parādām rūpes vienam par otru. Antropoloģijā ir zināma klasiska eseja par Ziemassvētkiem. Tajā galvenais arguments ir šāds – tas, ko visi gaida, ir ne tik daudz dāvana, tas ir, materiāla vērtība, kā otra ieguldītais laiks – laiks, ko veltām dāvanu meklēšanai, laiks, ko pavadām kopā gatavojot, kopā baudot mielastu. Pašlaik ir brīdis, kad ir jāizdomā, kā šogad rūpes vienam par otru izrādīt.

Jāpiekrīt, ka šī gada Ziemassvētkiem ir lielāka "rūpju garša".

Anna: Jāpiedomā, kā aizvietot ikdienišķās un jau automatizētās rūpju darbības. Viens no ierastākajiem veidiem līdz šim bija fiziska tuvība un klātbūtne. Tas šobrīd ir atcelts, daudziem uzdzenot trauksmi un nomāktību, jo viņi saprot, ka nespēj atrast alternatīvu. Saku to bez nosodījuma, jo ir brīži, kad labākais, ko vari darīt, ir būt blakus.

Runājot par dāvināšanu, ziedošanu un labdarības akcijām, kas Ziemassvētkos tiek rīkotas ārkārtīgi daudz – esmu dzirdējusi tēzi, ka šie pasākumi ir ļoti nepieciešami pašai sabiedrībai, jo šī ir mūsu iespēja savā veidā izpirkt grēkus. Šogad, izskatās, šis rituāls ir apdraudēts, jo nav iespējams doties ne uz bērnunamiem, slimnīcām, pansionātiem, ne nogādāt savas dāvanas citiem.

Ieva: "Dod pieci" akcija un citi attālinātās ziedošanas aicinājumi paliek spēkā, cerams, viņiem šogad tāpēc būs vēl labāki rezultāti. Man tomēr šķiet, ka šajā došanā ir arī kaut kas ļoti egoistisks. Cilvēks nostājas varas pozīcijās un izlemj, kurš tad būs tas, kurš šogad manu ziedojumu vai dāvanu būs pelnījis un kurš nē. Ir tāda brīnišķīga eseja "Eating Christmas in the Kalahari" par antropologu, kurš pateicībā par kopā pavadīto laiku vietējiem iedzīvotājiem uzdāvina skaistāko vērsi, kas tiek nokauts Ziemassvētku mielastam. Bet pie viņa viens pēc otra nāk ciemata iedzīvotāji un sūdzas, cik sliktu vērsi viņš ir izvēlējies, kaut viņš zina, ka tas bija vislabākais. Dzīvojot šajā kopienā, antropologa rīcībā bija dažādi varas resursi, piemēram, cigaretes, medikamenti, kurus viņš varēja dot vai nedot pēc saviem ieskatiem. Izrādījās, šādā veidā vietējie mēģināja izlīdzināt attiecības, sajusties vienlīdzīgāki. Secinājums ir tāds, ka nepastāv brīva došana. Mums tikai šķiet, ka dāvinām bez nodoma, bet vienmēr kaut kas nāk līdzi.

Par šo runājot, esot tāda prakse turīgu ļaužu vidū Ziemassvētkos pie sava galda ieaicināt kādu cilvēku no mazāk aizsargātajiem sociālajiem slāņiem. Vai šis nav par to pašu – tā ir nevis labdarība, bet varas žests?

Ieva: Nezinu, kā cilvēki līdz tam aizdomājas un kā pamato, ka tā ir labdarība. Tā drīzāk ir sava veida "nabadzības pornogrāfija".

Anna: Tas man atgādina Ameriku. Detroita pirms gadiem bija ļoti smagā ekonomiskā situācijā, tajā bija un aizvien ir daudz pamestu ēku, daudz nodedzinātu. Es, tur dzīvojot, dzirdēju no vietējiem, ka uz Pateicības dienu ļoti turīgie ļaudis apmetās viesnīcu augšējos numuriņos, lai varētu skatīties lejā, kā citi cilvēki dedzina mājas. Tas spilgti demonstrē varas izpaušanu un noslāņošanos.

Darbs zupas virtuvēs ir ievērojami labāks variants, jo visiem ir skaidra sava vieta un loma. Tur cilvēks velta savu laiku, savu klātbūtni, tur varas pozīcijas nolīdzinās. Citādi šāda pieeja ir tāpat, kā skatīties no augšējiem stāviem uz degošām mājām.

Vai ārkārtas situācija, pulcēšanās liegums un satikšanās ierobežojumi neliek pašvaldībām domāt par jauniem pakalpojumiem cilvēkiem, kas dzīvo vieni? Kā viņiem radīt Ziemassvētkus?

Ieva: Uzreiz arī rodas jautājums, ko tu pats šādā veidā mēģini pierādīt?

Anna: Ir ļoti daudz cilvēku, kam šis laiks rada nenormālu stresu, tā ir milzīga vientulības sajūta, turklāt tagad viņiem ir atņemta iespēja būt cilvēkos, kas ir vitāli nepieciešams.

Ieva: Šo stalto muguriņu izrādīšana, laimīgam sēžot "Twitter" un rakstot šādus tekstus, ir neiejūtības demonstrēšana pret tiem, kuriem nav īsti izvēles – iet sestdienā ārā no mājām vai neiet, kuriem ir jāstrādā darbā, par kuru viņi pirms mēneša nenojauta un par kura nākotni arī īsti nav drošības, lai kaut kā uzturētu sevi, savu ģimeni un nomaksātu kaut vai komunālos maksājumus.

Kā mums visiem kā kopienai virzīties cauri šai pandēmijai un tās radītajiem blakusefektiem?

Anna: Ar šī brīža polarizāciju ļoti pietrūkst tādas dāsnas attieksmes pret citiem, ieklausīšanās. Pirms kādu nosodīt, pacensties saredzēt otra rīcības iespējamos iemeslus, jo viņam visticamāk ir reāls pamatojums.

Ieva: Ieklausīšanās, empātijas, vairāk piedošanas, mazāk paštaisnuma. Ir tāds teiciens – diezgan nobružāts, bet tāpēc ne mazāk patiess par to, ka nevajag uzreiz mesties nosodīt kāda cilvēka rīcību, jo mēs nezinām, ar kādā grūtībām viņš šobrīd saskaras. Ja mums nav iespējas ieklausīties, tad mēs arī nezinām, ar ko šis cilvēks dzīvo. Bet ieklausīšanās prasa veltīt laiku. Ja laika nav, tad mēs vismaz varam pieņemt bez agresīva publiska nosodījuma. Ikviens taču vēlas sastapties ar dāsnu attieksmi un izpratni. Ieklausies, sadzirdi un tver nopietni, ko cits saka. Es to arī sev reizēm atgādinu. Pat raugoties uz 12. decembra "Tautas varas frontes" mītiņu.