Distancēšanās ir vienlīdz būtiska gan vīrusa ierobežošanai, gan tā izzināšanai. Kamēr ikdienā mēģinām ievērot divu metru savstarpējo distanci, humanitāro un sociālo zinātņu pētnieki meklē veidus, kā distancēties no pandēmijas ikdienas, lai pietuvinātos tai kā pētāmam objektam. Lai īsi ieskicētu šos izaicinājumus, aicinām uz sarunu Oksfordas Universitātes asociēto profesori migrācijas antropoloģijā Daci Dzenovsku, kura būs viena no galvenajām runātājām Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zinātnes nedēļā. Patlaban viņa ir Rīgā un strādā pie Eiropas Zinātnes padomes finansētā projekta "Emptiness: Living Capitalism and Democracy After (Post)socialism" ("Tukšums: Kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma"). Projekta uzmanības centrā ir Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas ciemi un pilsētas, kas kļūst tukšāki.
Kam pievērsīsieties savā runā RSU Zinātnes nedēļā?
Tiku uzaicināta, lai runātu par ļoti sarežģīto tēmu "pandēmija un sabiedrība". Kādu laiku pārdzīvoju, ka gandrīz ik dienu mainu domas par lekcijas galvenajām tēzēm, līdz atskārtu, ka tas būtībā ir šī laika simptoms. Kamēr tiecamies izzināt situāciju, kas norisinās mūsu acu priekšā, ir jāatceras, ka mums kā humanitāro un sociālo zinātņu pētniekiem ir būtiski ievērot kritisku atstatumu, lai spētu saskatīt konkrētā fenomena kontūras. Īpaši būtiski tas ir tādēļ, ka uz pandēmiju nav jāraugās vien kā uz epidemioloģisku, bet arī kā uz biosociālu notikumu ar ilgtermiņa ietekmi uz sociālajām attiecībām, politiku, lēmumu pieņemšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!