Vai runa būtu par to, kāpēc objekti pēc pasviešanas gaisā atkal nokrīt zemē, vai par to, kāpēc kompass rāda uz magnētiskajiem ziemeļiem un kāpēc eksistē tāda lieliska lieta kā diagnostika ar magnētisko rezonansi, to visu var reducēt līdz četriem fundamentāliem spēkiem jeb mijiedarbībām. Tā ir gravitācija, elektromagnētisms, stiprā mijiedarbība un vājā mijiedarbība.
Līdz šim viena no veiksmīgākajām fizikas teorijām ir Elementārdaļiņu Standarta modelis – tā raksturo trīs no četrām fundamentālajām mijiedarbībām – elektromagnētisko, stipro mijiedarbību (vai kodolspēku) un vājo mijiedarbību (vai kodolspēku). Kā zināms, viss, kas mums apkārt, sastāv no atomiem. Savukārt pašus atomus veido subatomiskās daļiņas – protoni, neitroni, elektroni. Ja elektrons pats par sevi ir elementārdaļiņa, tad neitroni un protoni sastāv no dažādām vēl sīkāku daļiņu – kvarku – kombinācijām. Fiziķiem zināmās daļiņas iekļautas šajā standarta modelī – tajā ir 12 matērijas daļiņas jeb fermioni (seši kvarki un seši leptoni), kā arī mijiedarbības nesējdaļiņas jeb bozoni – gluoni, fotoni, Z bozons un W bozons, kā arī Higsa bozons.