Vai tiranozauri bija lēnīgāki nekā domāts? Nīderlandē veikts aizraujošs pētījums  (5)

Slavenajā specefektu grāvējā "Juras laikmeta parks" ir aina, kur karaliskais tiranozaurs dzenas pakaļ cilvēkiem džipā un vienā brīdī pat to panāk. Jau tad bija skaidrs, ka šajā ainā gigantiskā dinozaura spējas nav attēlotas pārāk precīzi – vai nu tas bija neticami ātrs tiranozaurs, vai neticami lēns džips. Pat skrienot pilnā ātrumā, šie dzīvnieki nespētu panākt automašīnu. Taču te runa ir par skriešanu. Savukārt Nīderlandes pētnieku grupa lūkoja pārskatīt to, cik ātrs patiesībā bija karaliskais tiranozaurs savā normālajā gaitā, vienkārši pastaigājoties un nedzenoties pakaļ nolūkotai maltītei. Iepriekš tika uzskatīts, ka ātrums varēja būt diapazonā starp septiņiem un nepilniem 11 kilometriem stundā – tāds vidēja tempa "krosiņa" ātrums cilvēkam. Nu jaunāko tehnoloģiju iespējotas simulācijas liecina, ka šie dinozauri pa aizvēsturisko zemi stampājuši krietni pieticīgākā ātrumā – vien ar aptuveni 4,5 kilometriem stundā. Tas ir aptuveni līdzvērtīgi vai pat nedaudz lēnāk nekā vidējais cilvēka iešanas ātrums. Tādējādi varam secināt – ja nu mēs šobrīd pēkšņi attaptos laikā pirms aptuveni 66 miljoniem gadu, kad mūsdienu ASV teritorijā mita, visticamāk, miljoniem šo gaļēdāju, izredzes aizbēgt nebūtu gluži bezcerīgas.

Taču – kā tad zinātnieki tika pie šīm jaunajām aplēsēm par gaitu ar ātrumu 4,5 kilometri stundā? Galvenā uzmanība netika pievērsta tiranozauru kājām, bet gan astes kustībai. Prāvā aste vis nebija tikai lieks "aksesuārs" smukumam vai automašīnu un ēku šķaidīšanai kā grāvējfilmās. Tai bija liela loma arī dzīvnieka gaitā.

"Dinozauru astes bija vitāli svarīgas to pārvietošanās mehānisma elements. Tās kalpoja ne vien līdzsvaram, bet arī piedalījās iešanai nepieciešamajās kustībās. Divi lieli muskuļi katrā astes pusē bija tie, kas saraujoties vilka dinozaura kājas atpakaļ, tādējādi ļaujot tam virzīties uz priekšu," izdevumam "Live Science" skaidro Amsterdamas Brīvās universitātes pārstāvis Paša van Biljerts, kurš pēta seno dzīvnieku biomehāniku.

Tiranozauru aste iešanas laikā ritmiski svārstījās augšup un lejup, un šī īpašība ir unikāla tieši dinozauriem.

Mūsdienās faktiski nevienam dzīvniekam aste šādā veidā gaitā nepiedalās. Turklāt izrādās, ka astes svārstībām bijusi pat "dabiskā frekvence", kad svārstības vislielākajā amplitūdā prasījušas vismazāko fizisko piepūli, skaidro zinātnieks. Lūk, karaliskajiem tiranozauriem šī te astes svārstību "dabiskā frekvence" attiecīgi ļauj izdarīt pieņēmumus par veikto soļu biežumu un attālumu, dinozauram ejot savā normālajā, nesteidzīgajā gaitā, kas prasa salīdzinoši vismazāko piepūli.

Lai modelētu dinozauru astes svārstības iešanas laikā, van Biljerts ar kolēģiem radīja sarežģītu biomehānisku simulāciju. Par modeli tika ņemts Leidenes Dabas biodažādības centra eksponāts Triksa ("Trix") – viens no vislabāk saglabātajiem un pilnīgākajiem karalisko tiranozauru skeletiem, kas ir izstādīts muzejos (attēlā apakšā). Pētījuma autori ar dažādām metodēm noskenēja Triksas astes kaulus un tos digitalizēja 3D modelī, noteica precīzas vietas, kur bija piestiprinātas saites un tādējādi modeli datorprogrammā varēja "atdzīvināt", simulējot astes kustību un dinozaura gaitu.

"Šis astes modelis ļauj noteikt visai ticamu dinozaura soļu biežumu un ritmu, taču bija nepieciešami arī dati par soļu attālumu," skaidro van Biljerts. Šos datus palīdzēja sarūpēt augumā par Triksu mazāka dinozaura atstātās liecības (pēdu nospiedumi). Tie pielāgoti Triksas izmēra tiranozaura augumam – Triksas solis, visticamāk, būtu aptuveni 1,9 metrus garš. Savietojot soļu biežuma un ritma datus ar soļa garuma datiem, van Biljerts ar kolēģiem arī galu galā tika pie karaliskā tiranozaura normālas gaitas vidējā ātruma. Tas ir ap 4,6 kilometri stundā – daudz lēnāk, nekā līdz šim uzskatīts. Tātad, ja Nīderlandes zinātnieku veiktā modelēšana ir kaut aptuveni precīza, vairāk nekā 10 metrus garie un trīsarpusi metrus augstie plēsēji bija visai lēni čāpotāji. Cilvēks parasti iet ātrāk.

Tiesa, pētnieki norāda, ka šis tiranozaura astes kustību modelis pagaidām ir visai nepilnīgs un ņem vērā astes kustības tikai pa vertikālo asi, bet ne kustības no labās uz kreiso pusi un citas būtiskas nianses. Tātad – vēl ir jāpiestrādā! Tikmēr pētījuma autori jau lūko šo modeli izmantot arī, lai noteiktu karalisko tiranozauru maksimālo ātrumu skriešanas laikā. Pašlaik tiek lēsts, ka tas varētu būt diapazonā no 16 līdz 40 kilometriem stundā. Aizvien lēnāk par planētas ātrāko cilvēku Useinu Boltu, kurš spējis sasniegt gandrīz 45 kilometru stundā lielu ātrumu.

Visu pētījumu var lasīt izdevumā "Royal Society Open Science".