Kontrolēta kodolsintēze bieži tiek minēta kā risinājums nākotnes enerģijas izaicinājumiem. Ja šo procesu "atkodīsim", tas teorētiski būtu gandrīz vai neierobežots drošas, tīras un pieejamas enerģijas avots, kā to norāda arī Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Pagaidām gan visas kodolsintēzes iekārtas ir vien eksperimentālas, kaut daļa ekspertu uzskata – praktiski pielietojami kodolsintēzes reaktori ir drīzāk jautājums par "kad tas notiks", nevis "vai tas notiks". To, ka virzība šajā jomā ir, liecina arī Ķīnas nesenais paziņojums par kārtējo rekordu kodolsintēzes jomā.
Līdz šim pilnīgi visās elektrību ražojošajās kodolspēkstacijās tiek izmantota enerģija, kas iegūta kodolu dalīšanās procesa rezultātā. Kodolreaktoru tipi un iedalījumi ir dažādi – tos var iedalīt gan pēc reaktora paaudzes, gan reaktora kodola formas, gan izmantotā dzesētāja veida, gan izmantoto neitronu absorbētāju vai neitronu palēninātāju tipa un materiāla, gan citiem parametriem, taču tie visi pašos pamatos darbojas, pateicoties kodolu dalīšanās procesam.
Turpretī kodolsintēze ir process, kura laikā notiek kodolu saplūšana ("nuclear fusion"), rezultātā veidojot smagākus elementus. Paša procesa sekas mēs piedzīvojam ik dienas – tieši šāda veida kodolreakcijas notiek zvaigžņu, arī Saules, dzīlēs. Vēl jo vairāk – cilvēkiem jau pirms desmitiem gadu ir izdevies atbrīvot milzīgo kodolsintēzes potenciālu mērķtiecīgi, tikai diemžēl postošā veidā – runa ir par kodoltermiskajiem ieročiem. Taču šādā veidā nekontrolēti atbrīvotu enerģiju, protams, nevaram izmantot praktiski jebkā citādi kā vien iznīcībai. Kaut par kontrolētām kodolsintēzes reakcijām kā enerģijas avotu teoretizē jau kopš pagājušā gadsimta vidus, pagaidām līdz praktiskam komerciālajam kodolsintēzes reaktoram vēl šķiet tālu. Taču darbs notiek, un vairākās pasaules valstīs darbojas eksperimentālas kodolsintēzes ierīces – "mākslīgās saules kastē".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
