pareidolija, seja, metāllūžņi
Foto: Shutterstock
Droši var teikt, ka katrs kādreiz ir kādā nedzīvā objektā, kur nosacīti var saskartīt divas acis un degunu – īpatnējas formas koka stumbrā, mākonī vai peļķē, pastkastītē, elektroiekārtā vai kātā ēkas dekoratīvajā elementā saskatījis sejas aprises. Un – kolīdz tu to redzi vienreiz, šis tēls no prāta nepazūd. Katru reizi paskatoties, aizvien redzēsi seju. Šim fenomenam ir nosaukums – pareidolija. Taču kas tieši norisinās smadzenēs šajā gadījumā? To lūkoja noskaidrot zinātnieki no Sidnejas Universitātes.

Pētniekus interesēja, vai tad, kad mēs lūkojamies uz īstu cilvēka seju vai tikai objektu, kurā nosacīti var iztēloties seju, jo tam it kā ir divas acis un deguns, uztveres procesi ir līdzīgi. Izrādās, tik tiešām ir zināmas līdzības tajā, kā mēs uztveram un interpretējam vizuālo informāciju par īstu seju un objektos saskatītām "sejām". Tiek aktivizēti tie paši neironu ceļi, kas aktīvi, skatoties uz īstām sejām.

"Mēs zinām, ka šie objekti patiesībā nav sejas, taču aizvien šis sejas tēls no mūsu uztveres nepazūd. Galu galā sanāk kaut kas dīvains – tāda kā paralēlā pieredze, kur objekts reizē ir vienkārši objekts un reizē arī pārliecinošs sejas tēs. Divas lietas reizē," vietnei "Science Alert" klāsta psihologs Deivids Alaiss.

Psiholoģijazinatne

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit