Konceptu, kur dzīvniekam jāizpilda kāda darbība, lai tiktu pie pārtikas, angliski dēvē par "contrafreeloading". "Freeloading" ir jēdziens, ko vienā vārdā latviski iztulkot ir grūti, bet pamatbūtība ir – izmantot citu labvēlību un citu sarūpētos labumus, pretī neko nesniedzot. Piemēram, neielūgtam ierasties ciemos uz privātu ballīti pie paziņām ar vienu nolūku – kārtīgi pieēsties. "Contrafreeloading" attiecīgi ir pretējas nozīmes jēdziens. To 1963. gadā ieviesa dzīvnieku uzvedības pētnieks Glens Jensens, kurš pētīja žurku uzvedību. Ap 200 žurkām tika dota izvēle – vai nu ēdiens brīvi pieejamā vietā, kur vienkārši var pieiet klāt un ieturēties, vai arī ēdiena dozators, kur žurkai bija ar ķepiņu jānospiež svira noteiktu reižu skaitu, lai dabūtu ēdienu. Izrādās, lielākā daļa žurku izvēlējās maltīti nopelnīt ar darbu. Līdzīga tipa pētījumi ar līdzīgiem secinājumiem veikti ar vairāku citu sugu dzīvniekiem.
Kaķi savukārt izvēlas brīvi pieejamu pārtiku, ja šāda iespēja ir. Pirmo reizi kaķu uzvedībā šādā kontekstā pētīta jau 1971. gadā neliela mēroga eksperimentā, kur arī secināts – kaķi drīzāk būs "frīlouderi" Toreiz laboratorijas vidē eksperimentā tika iesaistīti seši dzīvnieki, kuri tika apmācīti izmantot barības dozatorus. Pēc tam, kad kaķi bija apguvuši šīs ierīces darbību un prata iegūt pārtiku, dzīvniekiem tika dotas izvēles iespējas – pārtika no dozatora ar nelielu piepūli vai brīvi pieejama pārtika. Kaķi biežāk un vairāk ēda no atvērta trauciņa.
Nu pētnieki no Kalifornijas Universitātes Veterinārās medicīnas skolas replicējuši šo eksperimentu, bet jau dzīvniekiem pierastākā vidē – mājās, kur tie uzturas ikdienā. Kad pētnieki kaķiem piedāvāja izvēli starp interaktīvo barotavu un vienkāršā trauciņā ieliktu barību, lielākā daļa atkal izvēlējās ieturēties no parastā trauciņa nekā no dozatora, kur pārtika jāiegūst ar zināmu darbu. Pat ikdienā visenerģiskākie un rotaļīgākie dzīvnieki biežāk izvēlējās vieglāko guvumu. Dzīvnieku aktivitāti eksperimenta laikā monitorēja ar kaķiem piestiprinātiem sensoriem – tā arī zinātnieki varēja noteikt, kuri no minčiem ir viskustīgākie, bet kuriem biežāk patīk paslinkot.
"Nebija arī tā, ka kaķi nevienu reizi neizmantotu interaktīvo barotavu, taču vairāk laika dzīvnieki pavadīja pie atvērtā trauciņa, vairāk no tā ēda un biežāk tieši atvērtais trauciņš bija pirmā izvēle," vietne "Science Alert" citē Kalifornijas Universitātes dzīvnieku uzvedības pētnieku Mikelu Delgado. "Ir gana daudz pētījumu, kas apliecina, ka vairums dzīvnieku – gan putni, gan grauzēji, gan vilki, gan primāti, pat žirafes – dod priekšroku maltītei, kas "jānopelna" ar zināmām darbībām. Pārsteidzoši, ka tieši kaķi no visiem šiem dzīvniekiem ir vienīgā suga, kas neizrāda spēcīgu tendenci "nopelnīt" savu maltīti," bilst eksperts. Astoņi no kaķiem vispār interaktīvajai barotavai nepievērsa nekādu uzmanību, kaut tiem tika dota pusstunda laika izpētīt visas iespējas tikt pie pārtikas un padzīvoties arī ar šķietami interesantāko no ēdienu trauciņiem.
Vai tas ir slinkums? Pētnieki tā gluži neuzskata, un nav tiesa, ka kaķiem riebtos interaktīvās barotavas kā tādas. Daudzi kaķu saimnieki varēs apliecināt, ka viņu mīluļi labprāt izmanto iespēju izķeksēt pārtiku no grūti aizsniedzamas vietas interaktīvajā barotavā. Turklāt daļa kaķu, kas piedalījās eksperimentā, ikdienā bija ļoti aktīvi dzīvnieki un nebūt nav uzskatāmi par slinkummaisiem. Vēl viena hipotēze, kas izskanējusi, saistīta ar piejaucēšanu. Mājdzīvniekiem pārtika vienmēr būs viegli un brīvi pieejama jebkurā brīdī, tāpēc, iespējams, iekštelpās mītošajiem kaķiem ir mazāka dziņa pētīt un "medīt" savu maltīti – tā allaž būs vienā un tajā pašā vietā, kad vien iegribēsies. Taču tas neizskaidro, kāpēc citi iekštelpās mītošie dzīvnieki, piemēram, suņi un žurciņas, tomēr biežāk mēdz izvēlēties ēdienu "nopelnīt" ar darbu.
Vēl viena hipotēze saistās ar to, kāds savvaļā ir kaķu pārtikas ieguves stils – ja lielākā daļa no citiem minētajiem dzīvniekiem ir vācēji un pieraduši ēdienu meklēt, tad kaķi ir plēsēji, kas medījumam uzbrūk no slēpņa, pēkšņi. Tieši tāpēc stacionāra interaktīvā barotava varbūt nav labākais veids, kā stimulēt kaķa interesi un vēlmi pārtiku "nomedīt".
Delgado gan bilst, ka tāpēc kaķu saimniekiem nevajadzētu atteikties no interaktīvajām barotavām – ja dzīvniekam šad tad patīk izķeksēt barību no sarežģītas tvertnes vai iegūt našķi, nospiežot kādu sviru, tas noteikti kaķa dzīvi padarīs interesantāku un var veicināt arī dzīvnieka kognitīvo attīstību. Taču droši vien pa rokai jābūt arī trauciņam ar brīvi pieejamu pārtiku. Kaķis paēdīs un tad, iespējams, pa kādam našķim iegūs arī grūtākajā ceļā, vienlaikus parotaļājoties.
Tiesa, arī Delgado un kolēģu pētījums ir samērā neliela mēroga – eksperimentos tika iesaistīti vien 17 kaķi. Taču izpētes turpināšana šajā virzienā nav vien niekošanās – izprotot, kāpēc kaķi nav motivēti "iespringt", lai iegūtu maltīti, kādreiz droši vien izpratīsim, ar kādām metodēm veiksmīgāk stimulēt dzīvnieku interesi un ziņkārību. Iekštelpās dzīvojošajiem kaķiem tas dzīvi padarītu aizraujošāku un kopā uzlabotu viņu labklājību, spriež Delgado.
Viss pētījums lasāms žurnālā "Animal Cognition".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
