Zinātnes vēsturē šādu piemēru netrūkst – dinamīts, kodolenerģija – atliek tikai pavērst izgudrojumus citā virzienā, un no derīga rīka esam nonākuši pie nāvējoša ieroča. Nemitīga balansēšana starp pētījuma lietderību un to, vai tajā atklātais nevar tikt vērsts pret cilvēci vai noteiktu sabiedrības grupu, ir viens no pētniecības ētikas stūrakmeņiem. Šos sarežģītos jautājumus zinātniskajā vidē risina īpaši izveidotas ētikas komitejas, un aplūkojamo tematu loks kļūst arvien plašāks.
"Ir tādas jomas kā, piemēram, mikrobioloģija, kurā ir dažādi potenciāli slimību izraisītāji, vai ķīmija, kurā ir potenciāli indīgas vielas," atklāj Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska. "Jau izvērtējot pētījuma projektu, tiek domāts par to, vai šo pētījumu rezultātus kāds var izmantot ļaunprātīgi, piemēram, terorismam, un kā šos risksu novērst."
Risku mazināšanas mehānismi ir dažādi. Piemēram, var nepublicēt pilnu pētījumu vai neatklāt plašai auditorijai būtiskas pētījuma nianses. Taču ir dažas jomas, kurās risks saskarties ar nekorektu rezultātu interpretēšanu ir īpaši augsts.
"Ir pētījums, kurā mākslīgais intelekts tiek trenēts atpazīt cilvēka seksuālo orientāciju pēc sejas attēla. Jautājums – vai tas ir nepieciešams, vai tas ir jādara un kādā veidā tas ir jādara? Vai to var kāds ļaunprātīgi izmantot, un kā novērst šīs iespējamās ļaunprātības izmantošanas sekas?" spriež Mežinska.
Ja riski izrādās lielāki nekā potenciālie ieguvumi, ētikas komitejas nereti neļauj veikt pētījumu, taču bīstamības jautājums nebūt nav vienīgais aspekts, kas rūpīgi jāizvērtē un jāņem vērā. Vairāk uzzini, skatoties video!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
