Campus  - 2198
2015. gada pavasarī simtiem kilometru dziļumā netālu no Bonina salu grupas notika virkne pazemes grūdienu. Virszemē tos neviens īsti nesajuta, jo grūdieni bija fiksējami tikai ar īpaši smalku aparatūru. Taču šī zemestrīce no gandrīz visām citām jebkad fiksētajām atšķīrās būtiski – tā notika vēl dziļāk par vietu, kuru zinātnieki uzskata par nosacīto robežu starp augšējo un apakšējo mantiju, un ilgi tika domāts, ka apakšējā mantijā iežu struktūras dēļ nekas tāds nevar notikt. Iespējams, drīz šo uzskatu var nākties mainīt.

Par 2015. gada pazemes grūdieniem tika vēstīts šā gada jūnijā izdevuma "Geophysical Research Letters" publicētā pētījumā. Primārais grūdiens fisēts 680 kilometru dziļumā, bet pēcgrūdieni – aptuveni 750 kilometru dziļumā – jau tajā ģeosfērā, ko uzskata par apakšējo mantiju. Tas ir visnotaļ rets gadījums, jo šādā dziļumā milzu spiediena un karstuma dēļ ieži jau ir vairāk plastiski un mazāk trausli, proti, tie tendēti deformēties, bet nelūst, vēsta "National Geographic".

Taču ieži ne vienmēr uzvedas tā, kā tiem vajadzētu uzvesties, vietnei "Live Science" skaidro Nevadas Universitātes ģeomateriālu zinātņu profesore Pamela Bērnlija, kura ar konkrēto pētījumu nav tieši saistīta. Pat tādā karstumā un spiedienā, kur iežos esošajiem minerāliem vajadzētu pārvērsties citos minerālu tipos vai citās šo minerālu formās, tas ne vienmēr notiek."Tikai tāpēc vien, ka tiem vajadzētu mainīties, vēl nenozīmē, ka tie mainīsies," spriež Bērnlija. Superdziļā zemestrīce, šķiet, pētniekiem liks pārvērtēt to, cik droši varam novilkt robežas starp mūsu planētas slāņiem. Iespējams, šīs robežas ir daudz izplūdušākas nekā līdz šim gribējām uzskatīt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!