Neitrīno ir ārkārtīgi grūti detektējamas subatomiskās daļiņas. Tik grūti, ka tās ne bez pamata dēvē par daļiņu fizikas "rēgiem" vai "spokiem". Iespaidīga izmēra detektoros, no kuriem daļa ir pazemē, daļa iegremdēti dziļi zem ūdens, laiku pa laikam neitrīno izdevies fiksēt. Taču nekad līdz šim tas nebija noticis kādā no daļiņu paātrinātājiem. Nupat zinātnieki paziņojuši, ka pirmo reizi izdevies neitrīno atstātās pēdas fiksēt arī Eiropas Kodolfizikas institūta (CERN) iespaidīgajā Lielajā hadronu paātrinātājā (LHC). Tas ir pirmais gadījums, kad neitrīno izdevies pamanīt kādā daļiņu paātrinātājā.
Kāpēc neitrīno ir tik grūti "noķerami" pat ar ļoti jaudīgām un smalkām iekārtām? Tās ir ļoti vieglas un elektriski neitrālas elementārdaļiņas, kas piedalās tikai gravitācijas un vājajā mijiedarbībā, un ļoti reti mijiedarbojas ar parastās matērijas daļiņām. Cik reti? Aptuvenu ieskatu piedāvā doktors Dons Linkolns no slavenā fiziķa Enriko Fermi vārdā nosauktās Nacionālā paātrinātāja laboratorijas pie Čikāgas, ikdienā bieži dēvētas vienkārši par "Fermilab". Linkolns video "Kā detektēt neitrīno?" stāsta, ka no katriem 10 triljoniem neitrīno, kas nāk no Saules un traucas cauri Zemei vietā, kur tās diametrs ir vislielākais, tikai viena no tām kaut kur mijiedarbosies ar kādu citu daļiņu. Tātad no katriem 10 000 000 000 000 neitrīno, kas lido cauri tik masīvam objektam kā Zeme, vietā, kur tās diametrs ir vairāk nekā 12,7 tūkstoši kilometru, tikai viens neitrīno kaut kur "aizķersies" un mijiedarbosies ar citu daļiņu.
Šie skaitļi runā paši par sevi. Arī tiem, kas nav daļiņu fiziķi, nu droši vien ir aptuveni skaidrs, kāpēc tos notvert ir grūti pat detektoros, kas aizņem kubikkilometru lielu tilpumu zem ūdens. Par neitrīno izmanīgo dabu pat ir ne viena vien anekdote. Tulkojot no oriģinālvalodas, pavisam noteikti zūd nianses, taču viens no tiem ir variācija par klasisko "ienāk bārā" joku:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
