Katra katastrofu grāvējfilma, šķiet, sākas ar zinātnieku, kura teikto visi ignorē. "Neskaties augšup" šajā ziņā nav izņēmums. Patiesībā tā ir visas filmas galvenā tēma – cilvēki, kas nepievērš uzmanību vai pat klaji noraida zinātniskus pierādījumus.
Leonardo Dikaprio un Dženifera Lorensa filmā atveido astronomus, kas veic pavisam tiešā nozīmē satriecošu atklājumu (Zemē pēc pusgada ietrieksies komēta), un cenšas pārliecināt ASV prezidentu spert nepieciešamos soļus, lai izglābtu cilvēci. Filma ir satīra par katra indivīda, zinātnieku, mediju un politiķu reakciju, saskaroties ar zinātniskiem faktiem, kas ir neērti, brīdinoši un draudīgi.
Filma ir alegorija klimata pārmaiņām un ilustrē, kā tie ar varu un iespējām kaut ko darīt lietas labā tomēr izvairās no izlēmīgas rīcības, un kā citas ieinteresētās puses var apzināti maldināt sabiedrību. Taču filma arī reflektē par zinātnes noliegšanu plašākā kontekstā, tostarp arī par to, ko piedzīvojam Covid-19 pandēmijas kontekstā.
Svarīgākā atšķirība no filmas premisas un šobrīd mums pa īstam draudošajām briesmām klimata krīzes veidolā ir tāda, ka cilvēki varbūt ir bezspēcīgi pret milzu komētu, taču ikviens no mums var rīkoties izlēmīgi, lai neveicinātu vēl straujākas klimata pārmaiņas.
Viens no palīgrīkiem šajā uzdevumā ir zināt mītus, kas veicina zinātnes noliegšanu. Mēs – psiholoģijas pētnieki un grāmatas "Zinātnes noliegšana: kāpēc tas notiek un ko darīt lietas labā" autori, šos zinātnes noliegšanas aspektus zinām "līdz kaulam" labi.
Pirmais mīts – ja prognozes nav 100% drošas, nav jārīkojas
Pirmais jautājums, ko Merilas Strīpas atveidotā ASV prezidente Orlīna jautā zināntiekiem pēc tam, kad viņi brīdinājuši par gaidāmo komētas sadursmi ar Zemi, ir: "Cik droši ir šie dati?" Uzzinot, ka varbūtība ir 99,78%, Baltā nama personāla vadītājs (atveido Džona Hils) atviegloti atbild: "Ā, lieliski, tātad tie nav 100%!" Valdības zinātnieks Tedijs Ougltorps (atveido Robs Morgans) atbild, ka "zinātniekiem nekad nepatīk teikt, ka varbūtība ir 100%".
Šī piesardzība un nevēlēšanās apgalvot, ka kaut kas notiks par visiem 100%, ir zinātnes spēks. Pat tad, kad pierādījumi skaidri rāda vienā noteiktā virzienā, zinātnieki turpina pētīt. Taču vienlaikus zinātnieki atzīst, kad kaut kam ir pārliecinoši, nepārprotami pierādījumi, un atbilstīgi rīkojas. Pierādījumi par to, ka Zemes klimats cilvēku darbības – galvenokārt fosilā kurināmā izmantošanas – rezultātā bīstami mainās, ir nospiedošā vairākumā un nepārprotami, un tādi bijuši jau gadiem ilgi.
Kad politiķi ieņem nostāju "pagaidīsim un tad redzēsim" (kā to filmā arī norādīja Strīpas atveidotā prezidente, aicinot pagaidām palikt savās vietās un "turpināt izvērtēt"), it kā tiek norādīts, ka vajadzīgs vairāk pierādījumu, pirms rīkoties, bet bieži vien tā ir zinātnes noliegšanas izpausme.
Otrais mīts – sabiedrība vienkārši nespēj pieņemt zinātnieku izklāstītus biedējošus scenārijus
Filmas centrālā frāze "Neskaties augšup!" prezentē šo psiholoģisko pieņēmumu un to, kā atsevišķi politiķi to izmanto kā ieganstu bezdarbībai, vienlaikus virzot savas intereses.
Pieaugoša trauksme ir saprotama psiholoģiska reakcija uz klimata pārmaiņu radītajiem riskiem. Taču pētījumi apliecina, ka ir dažādas stratēģijas, kas ļauj cilvēkiem efektīvi cīnīties ar klimata trauksmi, piemēram, pārrunājot šos jautājumus ar citiem cilvēkiem vai izglītojoties par klimata pārmaiņu jautājumiem. Tas ļauj ne tikai menedžēt trauksmi, bet arī sākt rīkoties, lai mazinātu ietekmi uz klimatu.
2021. gadā veikts starptautisks pētījums liecina, ka 80% cilvēku tik tiešām ir gatavi izdarīt izmaiņas gan darba, gan privātajā dzīvē, lai palīdzētu mazināt ietekmi uz klimatu.
Trešais mīts – tehnoloģijas mūs izglābs, tāpēc varam "neiespringt"
Nereti cilvēki izvēlas ticēt iznākumam, kuram vēlas ticēt, nevis konfrontēt faktisko īstenību – šo atbildes reakciju psiholoģijā dēvē par motivētu argumentāciju.
Paļaušanās uz to, ka klimata krīzi novērsīs viens vienīgs tehnoloģisks risinājums, piemēram, atmosfērā esošā oglekļa dioksīda savākšanas tehnoloģijas, un tādējādi nav jāievieš izmaiņas nedz dzīvesveidā, nedz politikā, drīzāk varētu sakņoties cerībās nevis realitātē. Tehnoloģijas var mazināt mūsu ietekmi uz klimatu, taču pētījumi liecina, ka šādi tehnoloģiski izrāvieni diez vai nāks gana savlaicīgi.
Pilnīga paļaušanās uz šādiem tehnoloģiskiem risinājumiem novērš uzmanību no tā, ka nepieciešamas būtiskas izmaiņas gan tajā, kā strādājam, gan tajā, kā dzīvojam un atpūšamies. Tā arī savā veidā ir zinātnes noliegšana.
Ceturtais mīts – bizness ir svarīgāks par visu, tostarp zinātnes prognozētām krīzēm
Rīkoties klimata pārmaiņu iegrožošanas virzienā būs dārgi, bet bezdarbības izmaksas būs bezprecedenta – gan zaudētu dzīvību, gan materiālā īpašuma zaudējumu ziņā.
Padomāsim par neseno ugunsgrēku izmaksām ASV rietumu daļā. Boulderas apgabalā, Kolorado, 2021. gada 30. decembrī pēc karstas, sausas vasaras un rudens tika iznīcinātas 1000 mājas. Pētījumā par ugunsgrēkiem Kalifornijā 2018. – vēl vienā ļoti sausā un karstā – gadā, kad nodega Paradaizas pilsētiņa, aplēsa zaudējumus, tostarp veselības aprūpes izmaksas un ietekmi uz ekonomiku. Ugunsgrēki kopā izmaksājuši ap 148,5 miljardiem ASV dolāru.
Kad cilvēki argumentē, ka rīcība izmaksās dārgi, tie noliedz bezdarbības izmaksas.
Piektais mīts – mūsu rīcībai vienmēr jāsakrīt ar mūsu grupas sociālo identitāti
Politiski polarizētā situācijā indivīdi var izjust spiedienu pieņemt lēmumus balstoties uz to, kādi ir sociālās grupas kopējie uzskati. Gadījumā, runājam par zinātni, šādai pieejai var būt skarbas sekas – kā to esam pieredzējuši Covid-19 pandēmijas gadījumā. ASV vien no Covid-19 ir miruši 825 tūkstoši cilvēku (pasaulē jau aptuveni 5,5 miljoni), vienlaikus piederība grupām ar spēcīgu sociālo identitāti cilvēkus attur no vakcinēšanās vai piesardzības pasākumu ievērošanas.
Vīrusiem politiskā piederība ir pilnīgi vienaldzīga, tāpat arī klimata pārmaiņām. Aizvien augošā globālā temperatūra, aizvien spēcīgākas vētras un jūras līmeņa celšanās ietekmēs pilnīgi visus, neatkarīgi no piederības kādai konkrētai sociālajai grupai.
Kā cīnīties pret zinātnes noliegšanu un klimata pārmaiņām
Komēta, kas traucas tieši virsū Zemei, indivīdam neatstātu diži daudz izvēles iespēju, bet ar klimata pārmaiņām tā nav. Cilvēki var mainīt savu dzīvesveidu, lai samazinātu oglekļa emisijas, un – kas ir vēl svarīgāk – izdarīt spiedienu uz valdības amatpersonām un biznesu, lai pie varas esošie rīkotos – samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu, pārietu uz tīrāku enerģiju un izvēlētos videi draudzīgākas lauksaimniecības metodes.
Grāmatā "Zinātnes noliegšana: kāpēc tas notiek un ko darīt lietas labā" mēs diskutējam par soļiem, ko gan katrs indivīds, gan izglītības darbinieki, gan zinātnes komunikatori un politikas veidotāji var spert, lai konfrontētu zinātnes noliegšanu, kas bremzē mūsu rīcību draudošās krīzes priekšā.
Piemēram:
- katrs var izvērtēt pats savu motivāciju un uzskatus par klimata pārmaiņām, vienlaikus saglabājot atvērtu prātu zinātniskiem pierādījumiem;
- pasniedzēji var mācīt saviem audzēkņiem, kā iegūt un izvērtēt informāciju no uzticamiem zinātniskiem avotiem;
- zinātnes komunikatori var biežāk skaidrot nevis tikai to, ko zinātnieki noskaidrojuši, bet kā tas ticis noskaidrots;
- politikas veidotāji var pieņemt lēmumus, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem.
Kā pētnieki, kuru darbs ir palīdzēt cilvēkiem pieņemt racionālus un saprātīgus lēmumus sarežģītās situācijās, mēs mudinām cilvēkus biežāk patērēt ziņas un iegūt zinātnisku informāciju no avotiem, kas ir ārpus viņu sociālās identitātes grupas. Izlauzies ārā no sava sociālā burbuļa, ieklausies citos un sarunājies ar tiem. Paskaties augšup!
--
Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā vari izlasīt vietnē "The Conversation".
Raksta autores ir Dienvidkalifornijas Universitātes psiholoģijas profesore Geila Sinatra un Midlberijas Koledžas emeritētā profesore Barbara Hofera.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
