Čivava
No barības ķēdes virsotnes – vilkiem, kuru organizētie bari ir viens no lieliskiem piemēriem efektīvam, labi noslīpētam dabas mehānismam, kā iegūt pārtiku un nodrošināt bara locekļu izdzīvošanu – līdz mīļdzīvniekam, ko var pārnēsāt džempera kabatā. Šķiet, ka šie dzīvnieki ir no divām dažādām dzimtām, taču nē, abos gadījumos runa ir par suņu dzimtu. Tīmeklī ik pa laikam tiek jokots, ka cilvēki "salauzuši" vilku genomu, un nu cēlo pelēču vietā mums ir rokassomiņā ieliekami mazsuņi. Taču pētniekiem ir pierādījumi, ka šāda iespēja suņu dzimtas dzīvnieku ģenētiskajā materiālā jau bija iestrādāta krietni senāk, vēl pirms sākās domestifikācija un mērķtiecīga selekcija.

Noteikta gēna mutācija, kas vismaz daļēji regulē suņu auguma izmēru un ir atbildīga par to, ka iespējami tādi maza auguma suņi kā čivavas vai punduršpici, suņu dzimtas genomā eksistēja jau stipri sen – pirms vismaz 54 tūkstošiem gadu –, liecina izdevumā "Current Biology" publicētā pētījuma rezultāti.

Dati, kas padarīja šo pētījumu iespējamu, iegūti pilsoniskās zinātnes iniciatīvā "Dog Genome Project. Suņu saimnieki, kas vēlas iesaistīties, ievāc paraugus no saviem mīluļiem un nodod tos DNS sekvenēšanai, bet sekvences pēc tam tiek iekļautas datubāzē. Noskaidrots, ka ar IGF1 gēnu saistīta mutācija korelē ar suņa izmēru. Mutācija nav pašā gēnā, bet gan DNS, kas regulē šī gēna ekspresiju. Gēns ir noteikta daļa no DNS molekulas – unikāla kombinācija no četrām bāzēm – adenīna, guanīna, citozīna un timīna.

SuņiDzīvniekizinatneBioloģija

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit