Prūsijas zilais un plāksteri pret radiāciju. Ķīmiķu idejas Latvijas cilvēku pasargāšanai  (1)

Diemžēl tēma par šāda veida piesārņojumu ir tik svarīga, ka lūgums izstāstīt man kā nezinātājam domu gaitu, kā saka, no paša sākuma.

Mums ar kolēģi profesori Guntu Ķizāni radās ideja, ko mēs īstenojam Latvijas Universitātē. Tas saistīts ar kodolreaktoru Salaspilī, kur ir palikuši tritiju saturoši ūdeņi. Tātad radās doma izstrādāt materiālu, kas varētu saistīt radionuklīdus no ūdens. Te jāpatur prātā, ka radioaktīvie atkritumi parasti tiek sacementēti un nogādāti radioaktīvu atkritumu glabātavā. Ja mēs, izmantojot kādu sorbentu, sakoncentrējam šos atkritumus, kā saprotat, mēs varam samazināt izdevumus šajā procesā.

Turpmākajā izpētes gaitā, konsultējoties arī ar citiem kolēģiem, radās ideja: varbūt mēs varam uz celulozes acetāta "uznest" Prūsijas zilo. Prūsijas zilo pirms vairāk nekā simts gadiem lietoja kā krāsvielu Prūsijas armijā militārpersonu tērpiem, arī gleznās to var redzēt, savukārt mūs interesēja šīs vielas spēja labi saistīt radioaktīvo cēziju un talliju.

Ko nozīmē "uznest" Prūsijas zilo?

Mēs šo Prūsijas zilo faktiski sintezējam. Dažkārt saka, ka mēs dzīvojam "nanodaļiņu laikmetā", respektīvi, ka šīm nanodaļiņām ir liela nākotne. Es nenovirzīšos no sarunas tēmas, tikai piebildīšu, ka nav tik vienkārši. Piemēram, ir titāna oksīds – vienkāršoti izsakoties, tā ir viela, kas dod balto krāsu, teiksim, košļājamajai gumijai. Problēma ir tā, ka titāna oksīda nanodaļiņas var pārvarēt šūnas barjeru organismā un nokļūt asinsrites sistēmā. Tāpēc Eiropas Savienībā ir pieņemts lēmums šādu titāna oksīda lietošanu pārtraukt, kas nozīmē, ka industrijām nāksies pārskatīt tehnoloģiskos procesus.

Tātad mēs skatāmies uz Prūsijas zilo un redzam, ka Krievijā un Vācijā glabātajam ir liels daļiņu diapazons, bet mums vajadzētu mikroizmēru. Proti, ja mums būs ļoti mazās nanodaļiņas, tad ir risks, vai viela neiestrēgs organismā. Tāpat mūs, protams, interesēja, vai var uzlabot šīs vielas uzglabāšanas veidu. Papildus – un tas, šķiet, citiem nebija ienācis prātā – mums radās ideja, vai vielu var izmantot sejas maskās un filtrēšanas sistēmās vispār. No domāšanas par radioaktīvajiem atkritumiem esam sazarojuši savu darbu, meklējot arī citu pielietojumu. Tostarp militāro operāciju jomā.

Mums arī diemžēl jārēķinās, ka mūsdienās ir ne tikai, ja tā var teikt, klasiski kodolieroči, bet arī tā sauktās netīrās bumbas (dirty bombs), kad mēs saskartos pirmām kārtām ar cēzija piesārņojumu. Tāpat ir ziņas, ka ir radikāli grupējumi, piemēram, "Taliban", kas veic izmēģinājumus ar tallija sulfātu, draudot ar to piesārņot pārtiku.

Tātad, ja pareizi saprotu, ir Salaspils reaktora projekts un šie pēdējie, par kuriem stāstījāt. Man šķiet, ka pirmais arī būtu turpināms, vai ne?

Jā, mēs to vēlētos, tomēr tad mums jāatrod papildu finansējums, jo Latvijas Zinātnes padomes piešķirtais, kas tāpat bija neliels, ir beidzies. Lai palielinātu mūsu rīcībā esošo finanšu apjomu, mēs arī domājam par citiem projektiem. Piemēram, kolēģe Kristīne Saleniece pārstāv, ja tā var teikt, mūsu farmācijas virzienu. Viņas ideja ir izstrādāt procedūru, metodiku, kā vajadzības gadījumā aptiekā "uz vietas" var pagatavot antidotu jeb, kā biežāk saka, pretindi toksiskiem un radioaktīviem savienojumiem. Pagaidām ir tā, ka šādi antidoti ir Krievijas, Vācijas, Francijas, ASV, varbūt vēl dažu citu valstu rīcībā, bet mums vai, starp citu, Polijā tādu nav. Šobrīd mums ir šāds neliels projekts, kurā iesaistīta viena aptieka, un ir Aizsardzības ministrijas interese, kā arī Latvijas Universitātes Fonda finansiāls atbalsts. Mēs arī domājam, kā – ja aptiekas rīcībā ir metodika pretindes izgatavošanai – klāt pielikt vēl kādus peptīdus, lai šī pretinde – kapsula – neizšķīst cilvēkam kuņģī, bet nonāk zarnu traktā.

Vēl ir izsludināta Aizsardzības ministrijas valsts pētījumu programma, kurā esam pieteikuši savu projektu par jau iepriekš pieminētajiem sorbentiem. Atceraties par Prūsijas zilo? Es jums nejaukšu galvu, bet runa ir par kristālisko formu, kurā ir dzelzs, un mums radās vēl doma daļu no šīm dzelzs daļiņām aizstāt ar sudraba daļiņām, jo sudrabam ir antibakteriālas īpašības.

Kā jūs redzat laika rāmi savam darbam?

Orientējamies, lai antidotu projekta rezultāts būtu līdz 2023. gada sākumam. Mēs, protams, vēlamies iesaistīties arī plašākā, starptautiskā, kontekstā, ko Eiropā kūrē Francija. Mums paskaidroja, ka 2021.– 2022. gadā plāni jau ir apstiprināti, tāpēc, ja mums šādas ambīcijas ir, zināmu gatavības pakāpi vajadzētu sasniegt uz 2023.–2024. gadu. Ārzemju partneru interese ir, savukārt attiecībā uz Latvijas valsts pārvaldi – es nerunāju par Aizsardzības ministriju vai augstskolu – dažkārt rodas sajūta, ka mēs esam aizsteigušies par dažiem gadiem pa priekšu izpratnē par sarunā skartajiem riskiem un to, kas darāms, lai tos novērstu.