Lai zinātne vairāk palīdzētu, ne kaitētu. Ētiski korekta pētījuma anatomija

Pirmais jautājums skanēs varbūt naivi – kāpēc šāda komiteja vajadzīga?

Komiteja jau bija – runa ir par to, ka tika pieņemts lēmums Latvijas Universitātē šo ētikas komiteju sistēmu sakārtot. Tas arī saistīts ar to, ka 2021. gada aprīlī Latvijas Universitātes Senāts apstiprināja Pētījumu ētikas rīcībpolitiku. Var teikt, ka arī šāda ētikas rīcībpolitika pastāvēja jau iepriekš, tomēr tā vairāk bija saistīta ar biodrošību. Var arī teikt, ka iepriekš šāda komitejas veidojās ad hoc.

Atceros, kad vēl pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados no ASV atbrauca profesors Alfrēds Jānis Sīpols un sāka pasniegt Bioloģijas fakultātē, viņš teica, ka Rietumu universitātēs šādas komitejas esot, tāpēc tādas vajadzētu izveidot arī Latvijas Universitātē. Izveidoja, bet... Īsi sakot, jaunais ir sistēmiskums.

Ko mēs saprotam ar "riskiem"?

Primāri mēs runājam par riskiem pētījuma dalībniekiem. Mazliet vienkāršojot, ņemot bioloģisku paraugu, ir jānorāda risks, ka asins ņemšanas vietā var rasties, teiksim, zilums. Cilvēks tiek informēts par to, ar ko viņam jārēķinās. Tie ir arī apgrūtinājumi – piemēram, cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam būs trīs reizes jābrauc uz institūtu. Turklāt visu laiku jāpatur prātā, ka riski nedrīkst pārsniegt ieguvumus. Tāpat bieži mēs runājam par riskiem apkārtējai videi. Piemēram, ja pētījumā iesaistīti ģenētiski modificēti organismi. Galu galā ir riski arī pašiem pētniekiem. Ja paskatāmies zinātnes vēsturē, tad ilgstoši zinātnieki šos riskus paši uzņēmās, un tādi īpaši netika formulēti.

Marijai Kirī tas slikti beidzās…

Jā. Savukārt tagad, ja mēs paskatāmies arī uz Eiropas Komisijas par pētījumu drošību formulēto, pašu pētnieku drošība arī ir aktuāla. Jāatgādina arī, ka komitejas kompetencē nav dzīvnieki, jo pētījumus, kuros iesaistīti dzīvnieki, izvērtē Pārtikas un veterinārais dienests.

Man šķiet, ka risku jēdziens visu laiku attīstās. Parādās riski, kādus pirms desmit gadiem pat nenojautām kā iespējamus. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš nomira Henrieta Laksa, kuras vēža šūnas ir HeLa šūnu līnijas avots, ļoti nozīmīgs medicīniskos pētījumos joprojām. Pēkšņi parādās, atvainojos, Laksas trešās vai ceturtās paaudzes pēcteči, kuri saka: mēs gribam kaut kādu labumu no tā visa!

Laksas gadījums gan ir sarežģītāks, bet jautājumu sapratu. Nu, ētikas komiteja var rekomendēt iekļaut jau pieminētajā informētas piekrišanas apliecinājumā maksimāli daudz informācijas, tostarp tādu, kas attiecas uz nākotni. Piemēram, vai pētījuma rezultātus ir plānots izmantot komerciāli. Arī to, kas finansē pētījumu, jo cilvēks varbūt nevēlas piedalīties pētījumā, ko finansē, piemēram, militārā industrija. Būtiska nianse ir tā sauktie nejaušie atradumi – incidental findings. Genoma izpēte gan ir ārpus mūsu komitejas pārziņas, par to atbild Centrālā medicīnas ētikas komiteja, tomēr lietosim šādu piemēru. Genoma pētījumos var gadīties, ka paralēli pētījuma sākotnēji plānotajam mērķim tiek atklāts, ka cilvēkam gēnos ir kaut kas viņa dzīvību apdraudošs. Varbūt novēršams, varbūt ne. Ētikas komiteja vienmēr rekomendē piekrišanas dokumentos iekļaut – pirmkārt, vai pats cilvēks vēlas uzzināt par šo nejaušo atklājumu vai nevēlas; otrkārt, vai viņš piekrīt, ka par atklājumu tiek informēts cilvēka ārsts. Vai nepiekrīt. Citiem vārdiem sakot, ir ļoti svarīgi precīzi izplānot pētījumu, lai maksimāli izvairītos no pārpratumiem.

Pārstāstīju to, protams, vienkāršoti, tomēr kopumā palieku pie viedokļa par nepatīkamiem pārsteigumiem. Kā pētniecības iestāde vai muzejs var prognozēt risku, ka kāda cilts otrā pasaules malā pieprasīs senča pīšļus pēc simts gadiem atdot ciltij apglabāšanai dzimtajā zemē? Labi. Jūs minējāt, ka nepieciešams izvērtēt, vai ieguvumi būs lielāki par riskiem. Kā to var aprēķināt?

Ir vairākas pieejas, tomēr es reducēšu uz jautājumiem – uz ko attiecas risks? Kurš ir ieguvējs? Riski turklāt var attiekties ne tikai uz konkrētajā pētījumā iesaistītajiem indivīdiem, bet arī uz indivīdu grupām. Piemēram, ASV būtu ļoti problemātiski pētīt intelektu dažādās rasu grupās, jo tiek uzskatīts, ka šādi pētījumi rada diskriminācijas risku veselai grupai, teiksim, afroamerikāņiem. Nesen "Nature" bija teksts par Eiropā notikušiem genoma pētījumiem romu kopienās, kur parādījās ētiski jautājumi. Ja mēs gribam pavisam sliktu piemēru, tad Ķīnā ģenētisko pētījumu dati tiek izmantoti, lai vajātu uigurus.

Kā salīdzināt riskus un ieguvumus? Izstāstīšu konkrētu piemēru. Šķiet, 2018. gadā Nīderlandē bija pētījums par medikamentu, kas lietojams šistosomatozes gadījumā. Runa ir par Āfrikā un Āzijā sastopamu parazītisku sūcējtārpu izraisītu infekciju, un ideja bija uzaicināt brīvprātīgos, kurus ar šiem sūcējtārpiem inficē, pēc tam dod zāles un no parazītiem atbrīvo. Pētījums arī tika veikts, turklāt tas bija saņēmis atļauju. Tomēr pēc tam sākas diezgan plašas diskusijas par to, vai riski nav pārsnieguši ieguvumus, jo konkrētais medikaments nav, kā saka, ar 100% garantiju. Savukārt tie parazīti dzīvo ilgi... Tātad mūsdienu izpratnē ir situācijas, kad var nepietikt ar to, ka dalībnieks pats piekrīt. Tas pats attiecas uz gadījumu par ķirurga Seržio Kanavero ieceri transplantēt galvu – potenciālais "objekts" Valērijs Spiridonovs bija piekritis, tomēr neviena Eiropas valstu ētikas komiteja nedotu piekrišanu šādai operācijai.

Ķīnieši apgalvoja, ka viņiem kaut kas līdzīgs izdevies, bet par šo tēmu ir pārāk daudz neskaidrību, lai zinātu, kas tieši noticis. Toties, atceraties, bija diskusijas saistībā ar Covid-19, kad bija leģitīma vajadzība saprast, kā šis koronavīruss funkcionē, un bija doma ar to inficēt veselus brīvprātīgos (par vienu no šādām iniciatīvām vari lasīt arī "Campus" rakstā "Apzināti inficēties citu labā – kā drosmīgi brīvprātīgie grib palīdzēt pētīt Covid-19").

Ja man prasītu, es piekristu viedoklim: kamēr nav drošu medikamentu, ar kuru palīdzību inficēto brīvprātīgo izārstēt, risks ir pārāk liels. Tomēr jāsaka arī, ka nav jau tā, ka ētikas komitejas visā pasaulē domā vienādi. Es zinu zāļu klīniskos pētījumus, kurus vienā Eiropas Savienības valstī atļauj, bet citā vai nu prasa būtiskus grozījumus vai vispār neatļauj. Man arī šķiet, ka pētnieki ASV kopumā šādos 50 : 50 gadījumos ir pielaidīgāki nekā Eiropā.

Interesanti, ka mums ir daudz pārrunājama saistībā ar pētījumu ētiku dzīvības zinātnēs, bet vispār tie paši jautājumi ir arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Piemēram, es kā arheologs, pat nezinot un to negribot, pa burzmu izrakumos nodaru skādi konkrētās vietas ekosistēmai...

Man Pompejos reiz stāstīja, ka izrakumi – it sevišķi, ja pavirši veikti, – patiesībā pieminekli saposta. Vispār interesants jautājums. Es zinu, ka ir britu un arī citu Eiropas valstu universitātes, kurās šādas ētikas komitejas ir arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Psiholoģijā pilnīgi noteikti. Latvijas Universitātes rīcībpolitika paredz, ka ir jāveido nozaru ētikas komitejas, ne tikai medicīnas un dzīvības zinātnēs. Virzība šajā ziņā notiek, tomēr atgādināšu, ko teicu sarunas sākumā. Mēs runājam par pašregulāciju, tātad jomai pašai ir jānosaka, kas un cik lielā mērā tiek kontrolēts.

Nostājoties pētnieku interešu pozīcijā, mums ir paveicies, ka Latvijā nav tādu tiesāšanās kultūras paradumu kā, piemēram, ASV. Pretējā gadījumā, ja vēsturnieks vai antropologs nāk mani iztaujāt, es vienā mierā pēc tam paziņoju, ka iztaujāšana ir modinājusi manī sāpīgas atmiņas, esmu ieslīdzis depresijā, palūgšu kompensēt manas ciešanas. Vēlams finansiāli.

Par šādām iztēlotām situācijām neizteikšos, tomēr mēs vispār ļoti sekojam, lai informētās piekrišanas dokumentu veidošanā tiktu uzklausīti arī personas datu drošības speciālisti, jo man nav pārliecības, ka visiem kolēģiem par šiem jautājumiem ir skaidra bilde. Tā, protams, vispār ir garāka saruna par Eiropas Savienības Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Diez vai tās nolūks bija tramdīt zinātniekus. Šķiet, mērķis bija ļaunprātīgi komersanti, kuri internetā vāc un tirgo datus par mums. Tomēr, kad regulu sāka ieviest praksē, izrādījās, ka iespaids uz zinātni ir milzīgs, un mēs joprojām apzinām sekas.

Noslēgumā jautājums, kas nav saistīts ar ētikas komiteju, tas vairāk vērsts jums, cilvēkam, kurš ar šo tēmu ilgi strādājis. Nu jau divus gadus mēs dzīvojam specifiskos apstākļos, un informatīvajā telpā nepārtraukti parādās arī jautājumi, kurus mēs varētu attiecināt arī uz ētiku zinātnē. Nesākšu visus uzskaitīt. "Kur paliek mani analīžu dati?", "Kāda ir vakcīnu izstrādātāju atbildība?" utt. Tātad – kādas ir, didaktiski izsakoties, šā perioda mācības?

Tas, ko es sadzirdu kolēģu, tostarp citu valstu, vidē, ir tāds filozofisks jautājums... Pēc Otrā pasaules kara vislielākā uzmanība tika veltīta personas autonomijai, cilvēka tiesībām izvēlēties. Un tas patiešām bija un joprojām ir ļoti svarīgi kaut vai tāpēc, ka ir sāpīga vēsturiskā pieredze.