Ja slavenākais sauszemes aizvēsturiskais briesmonis bez šaubām ir karaliskais tiranozaurs jeb Tyrannosaurus rex, tad okeānā tas ir megalodons – gigantiskā haizivs, par kuras eksistenci mūsdienās liecina atrastie zobi, dažs no tiem prāvas cilvēka plaukstas lielumā. Dažādās ilustrācijās rekonstruēts arī tas, kā varētu izskatīties pati zobu īpašniece. Pārsvarā megalodons tiek attēlots kā mūsdienu lielā baltā haizivs "uz steroīdiem" – vizuāli gandrīz tāda pati, tikai vairākas reizes lielāka. Taču, vai mēs patiešām varam droši zināt, ka megalodons izskatījās apmēram tā un ne citādi? Grupa pētnieku nupat publicētā darbā argumentē, ka nevaram gan.
Aizvēsturiskais milzis megalodons laika gaitā klasifikācijā "pārceļojis" no vienas ģints citā. Jau 19. gadsimta vidū tā tika pie zinātniskā nosaukuma Carcharodon megalodon. Toreiz tika pieņemts, ka megalodonam varētu būt tieša radniecība ar mūsdienu lielo balto haizivi (Carcharodon jeb lielo balto haizivju ģints). Vēlāk jau spriests, ka tomēr megalodons jāklasificē atsevišķā ģintī Carcharocles, kas ietilpst aizvēsturisko makreļhaizivju dzimtā Otodontidae. Šobrīd megalodons ierindots Otodus ģintī, bet biežāk lietotais sugas nosaukums latīniski – Otodus megalodon. Kāpēc tāds juceklis? Debates, izrādās, turklāt bijušas ne tikai par klasifikāciju, bet aizvien ir par megalodona izskatu, un tam ir loģisks izskaidrojums.
Ja par dinozauru ķermeņa aprisēm mums visai labi vēsta fosilizējušies kauli, un veiksmīgākie arheoloģiskie atradumi ļāvuši paleontologiem rekonstruēt skeletos gandrīz visā pilnībā, iztrūkstot vien dažiem kauliņiem, tad ar haizivīm ir pavisam cits stāsts. Tās ir skrimšļzivis, kuru ķermeni lielākoties veido mīkstie audi. Tiek lēsts, ka megalodoni izmira pirms apmēram 3,6 miljoniem gadu, un mūsu zināšanas par šīm senajām plēsoņām lielākoties balstītas vien uz atrastajiem zobiem un pavisam nedaudziem skrimšļa skeleta fragmentiem. Pilns fosilizējies megalodona "nospiedums" tā arī vēl nav atrasts, tāpēc minējumi par šīs haizivs ķermeņa formu ir tieši tas – minējumi, kā uzskata pētnieku komanda no Kalifornijas Universitātes Riversaidā, Depola Universitātes un paleontologa Čārlza Šternberga vārdā nosauktā Dabas vēstures muzeja.
Vai megalodons bija druknais muskuļu kalns, līdzīgs mūsdienu lielajai baltajai haizivij, tikai trīs četras reizes prāvāks? Vai tomēr tas bija slaidāks kā zilā haizivs? Varbūt tai bija spics izvirzījums virs mutes kā Mitsukurina owstoni (attēlā zemāk)? Pētnieku komanda uzskata, ka to mēs pagaidām īsti precīzi nevaram zināt.
"Realitāte ir tāda, ka šobrīd nav īsti zinātnisku metožu, lai apstiprinātu vai noraidītu kādu no iepriekš publicētajām megalodona ķermeņa formām kā precīzu vai neprecīzu," spriež pētījuma vadošais autors Filips Sternss no Kalifornijas Universitātes.
Nerimst arī diskusijas par to, cik tad īsti liels bijis megalodons. Spriežot pēc atrasto zobu izmēra, daudz lielāks par mūsdienās dzīvojošo plēsoņu – lielo balto haizivi. Varianti ir plašā diapazonā. Daļa uzskata, ka megalodons bijis ap 11 metrus garš, tas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā prāva lielā baltā haizivs. Taču daži spriež, ka aizvēsturiskā haizivs bijusi pat 40 metrus gara. Lielākā daļa versiju gan ir diapazonā no 15 līdz 18 metriem.
Kā Sternsa komanda nonāca pie secinājuma, ka megalodons varbūt nemaz nav tik ļoti līdzīgs lielajai baltajai haizivij, kā mums varētu šķist? Lielā baltā haizivs pieder makreļhaizivju dzimtai (Lamindae), un mūsdienās šajā dzimtā saglabājušās tikai piecas sugas. Šīs dzimtas haizivis raksturo drukns, spēcīgs augums un spēja ļoti ātri peldēt. Tām piemīt arī būtiska īpatnība – venozās asinis tiek sasildītas ar muskuļu palīdzību, kas attiecīgi uzlabo vielmaiņu, palīdz peldēt ātrāk un labāk panest uzturēšanos aukstos ūdeņos. Kaut nu vairums paleontologu uzskata, ka megalodons nepiederēja makreļhaizivju dzimtai, tas tomēr ir radniecīgs un arī daļēji varēja būt siltasiņu haizivs. Tas megalodonam dotu zināmas priekšrocības, ļautu efektīvāk medīt un izaugt par to seno okeānu biedu, par kuru šodien šo zivi uzskatām. Sternss nolēma izpētīt, vai šai īpašībai varētu būt saistība ar haizivs ķermeņa formu.
Būs nedaudz piņķerīgi, bet lūkosim izklāstīt. Makreļhaizivis ir dzimta, kas ietilpst makreļhaizivjveidīgo (Lamniformes) kārtā. Kā jau minēts, makreļhaizivju dzimtā mūsdienās ir vien piecas sugas. Sterns ar komandu šo piecu sugu formu salīdzināja ar to makreļhaizivjveidīgo kārtā ietilpstošo zivju ķermeņa formu un secināja, ka nekādu būtisku atšķirību nav. Sternsa vārdiem sakot: "Daļēja siltasinība nenozīmē citu ķermeņa formu."
Un tas arī nenozīmē, ka megalodonam, ja tas tiešām bijis daļēji siltasiņu, pēc formas obligāti jābūt līdzīgam mūsdienās dzīvojošajām makreļhaizivju sugas zivīm, tostarp lielajai baltajai haizivij. Precīzas megalodona aprises vēl aizvien ir atklāts jautājums. Aizraujoši un iztēli rosinoši, vai ne?
Pētnieku darbs lasāms izdevumā "Historical Biology".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
