Pētījums: Pārsālīt nevajag – ceļu kaisīšana ar sāli ilgtermiņā var negatīvi atspēlēties

Šobrīd daudzviet par drošām uzskatītās sāļu koncentrācijas normas ūdenī ilgtermiņā ir ekosistēmu graujošas un nepasargā ezeros un upēs mītošās dzīvās būtnes. Piesārņojuma avoti saistīti gan ar sāļu lietošanu lauksaimniecībā, gan ar derīgo izrakteņu iegūšanas procesā radušos piesārņojumu, gan ar ceļu "sālīšanu", lai brauktuves atbrīvotu no ledus.

"Sāļu koncentrācija ezeru un upju ūdeņos pēdējās desmitgadēs turpina pieaugt gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā, un tas saistāms arī ar ceļu seguma apstrādi ziemā. Šajā pētījumā secinātais vedina domāt, ka par drošiem uzskatītie sāļu koncentrācijas sliekšņi tomēr jāpazemina," izdevums "Science Alert" citē vienu no pētījuma autoriem Džonatanu Šurinu, Kalifornijas Universitātes Sandjego ekologu.

Ilgtermiņā šādas izmaiņas ekosistēmās var negatīvi ietekmēt ne tikai šo ūdenstilpju iemītniekus, bet arī veidus, kā ezerus un upes var izmantot cilvēki – samazināta ūdens kvalitāte nozīmē lielākus resursus, kas jāpatērē tā attīrīšanai, ja no konkrētās tilpnes tiek ņemts dzeramais ūdens. Tāpat, piemēram, aļģu pārņemts ezers zaudē vērtību kā rekreācijas resurss.

Eksperti pētījumā atzīst, ka ceļu "sālīšanai" ir racionāls pamatojums un tā palīdz novērst smagus satiksmes negadījumus, taču aicina sāls lietošanu rūpīgi izsvērt, lai līdzsvars starp ieguvumiem un riskiem videi būtu pēc iespējas labāks. Tā kā saldūdens ekosistēmās nonākuši sāļi var tur paaugstinātā koncentrācijā saglabāties desmitgadēm ilgi, diskusijai par striktākiem sāļu lietošanas limitiem jānotiek jau šobrīd, uzskata pētnieki.