Latvija ir viena no valstīm, kur ziemā brauktuves un arī ietves mēdz apstrādāt ar smilts–sāls maisījumiem vai pat tīru sāli. Šajā ziņā neesam unikāli un īpaši "izlēcēji" – līdzīgu praksi seguma atbrīvošanai no ledus izmanto daudzviet citur gan Skandināvijas valstīs un citviet Eiropā, gan arī Ziemeļamerikā. Taču ilgtermiņā ceļu "sālīšana" var atstāt postošas sekas uz vidi, un runa nav tikai par ceļu seguma bojāšanu, bet veselām saldūdens ekosistēmām, liecina nesen publiskota pētījuma rezultāti.
Šobrīd daudzviet par drošām uzskatītās sāļu koncentrācijas normas ūdenī ilgtermiņā ir ekosistēmu graujošas un nepasargā ezeros un upēs mītošās dzīvās būtnes. Piesārņojuma avoti saistīti gan ar sāļu lietošanu lauksaimniecībā, gan ar derīgo izrakteņu iegūšanas procesā radušos piesārņojumu, gan ar ceļu "sālīšanu", lai brauktuves atbrīvotu no ledus.
"Sāļu koncentrācija ezeru un upju ūdeņos pēdējās desmitgadēs turpina pieaugt gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā, un tas saistāms arī ar ceļu seguma apstrādi ziemā. Šajā pētījumā secinātais vedina domāt, ka par drošiem uzskatītie sāļu koncentrācijas sliekšņi tomēr jāpazemina," izdevums "Science Alert" citē vienu no pētījuma autoriem Džonatanu Šurinu, Kalifornijas Universitātes Sandjego ekologu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
