Posttraumatiskā stresa sindroms Ukrainas karavīriem. Kā zinātne var palīdzēt

Karavīriem, arī šobrīd Ukrainā karojošajiem, ir ļoti augsts risks iedzīvoties PTSS. Tā ir kropļojoša reakcija, kad atmiņas par piedzīvoto traumatisko pieredzi pārņem prātu un liek cilvēkam pastāvīgi justies apdraudētam, saasinātām maņām un "kā uz nažiem", pārgurušam un vienkārši tā, it kā viss kļūst arvien sliktāk un sliktāk.

Pēc traumas attīstījies PTSS bieži vien ir gluži kā vārti, caur kuriem ienāk citas garīgās saslimšanas. Līdz pat 80% no cilvēkiem ar PTSS vēlāk attīstās arī kāda no šīm problēmām – trauksme, depresija, pārmērīga apreibinošo vielu lietošana, sliktākajā gadījumā tas noved līdz pašnāvībai. Vai PTSS būtu vieglā vai smagā formā, šai kaitei ir graujošs iespaids gan uz pašu cietēju, gan šī cilvēka tuviniekiem.

Lai saprastu, kā šī problēma attīstās, zinātnieki pievērsuši uzmanību cilvēkiem, kuri dara paaugstināta riska darbu, piemēram militārpersonām un ārkārtas dienestu darbiniekiem. Šo cilvēku psiholoģisko stāvokli parasti novērtē profesionāļi, pirms tie (karavīru gadījumā) tiek sūtīti misijās, kā arī regulāri pēc tam. Tas ļauj pētniekiem arī izstrādāt arvien labākas metodes, ar kurām laikus pamanīt pazīmes, kas brīdina par iespējamu PTSS attīstīšanos nākotnē.

Medicīnā šāda agrīnā risku izvērtēšana jau labi darbojas. Piemēram, ir skaidrs, ka smēķēšana ir liels riska plaušu vēža attīstīšanās riska faktors. Tas noveda pie vesela klāsta darbību un metožu, lai palīdzētu smēķētājiem laikus kaitīgo ieradumu atmest.

Vai laicīga intervence psiholoģisku saslimšanu risku gadījumā var novērst smagu PTSS nākotnē? Ļoti nozīmīgu pētījumu veica Melburnas Universitāte sadarbībā ar Austrālijas Aizsardzības ministriju. Tajā tika monitorēti vairāk nekā 5000 karavīri karjeras pirmo trīs līdz četru gadu laikā. Ir trīs būtiskākie secinājumi.

Pirmkārt, garīgo saslimšanu simptomi attīstās jau visai agri militārās karjeras laikā. Proti, cilvēkus, kuriem vēlāk varētu būt vislielākās problēmas, var konstatēt visai ātri un laikus sniegt palīdzīgu roku.

Otrkārt, pētnieki identificēja vairākas pazīmes, kas indicē par lielāku PTSS attīstīšanās risku. Piemēram, izteikta paškritika, sevis vainošana, nesavaldība un dusmas kā arī miega traucējumi. Taču ar šīm lietām var strādāt – ar treniņu un apmācību tās var modificēt.

Treškārt, komanda konstatēja arī vairākus faktorus, kas ļauj prognozēt, cik karavīrs būs noturīgs pret psiholoģiski smagiem brīžiem. Šie faktori saistāmi ar atbalstu no draugiem, ģimenes un kolēģiem, kā arī ar tādām raksturiezīmēm, kas ļauj cilvēkam būt elastīgam un pielāgoties situācijai – pieņemt realitāti, pat ja tā ir traumatiska, kā arī mēģināt palūkoties uz izaicinošām situācijām citā gaismā. Tāpat labāk veicās tiem, kas nebaidījās meklēt atbalstu.

Apvienotās Karalistes, ASV un citu attīstīto valstu armijas piedāvā atbalstu ar PTSS sirgstošajiem cilvēkiem, taču prevencija gan vēl ir maz attīstīta joma un prasa robustu izvērtēšanu, pirms tiek ieviesta plašā mērogā.

Mēs analizējām iejaukšanās metodes, kas mērķētas uz cilvēka psiholoģiskās noturības veicināšanu. Vislielākais efekts ir tad, ja "mērķējam" uz tiem riska faktoriem, kurus var samazināt un modificēt ar apmācību.

Iebrukums Ukrainā sākās pēkšņi, un daudzi no kaujās iesaistītajiem nav izgājuši pamatīgu militāro apmācību. Šiem cilvēkiem, kuri nav gana labi apmācīti pirms nonākšanas kaujas situācijā, ir lielāks risks iedzīvoties garīgās veselības problēmās, tostarp PTSS. Vēl viena problēma ir – pēc kara beigām valsts būs izpostīta, un var trūkt resursu, lai sniegtu mērķētu psiholoģisko atbalstu tiem, kam tā nepieciešama.

Tātad, kā zinātne var palīdzēt samazināt PTSS risku karavīriem Ukrainā? Milzīga nozīme viņu garīgajai veselībai būs apkārtējo atbalstam. Ja mēs zināsim, tieši kas attur karavīru no atbalsta meklēšanas pie ģimenes, draugiem vai dienesta biedriem, mēs varam šīs barjeras mēģināt nojaukt. Londonas Karaliskās koledžas zinātnieku veiktā pētījumā atklāts, ka viens būtisks šķērslis ir stigma, kas saistīta ar emociju izrādīšanu un palīdzības lūgšanu. Šīs stigmas izskaušana ir ļoti būtisks faktors, lai pasargātu karavīrus no garīgās veselības problēmām ilgtermiņā. Liela nozīme ir līderiem (piemēram, vienību komandieriem, kas iedrošina meklēt atbalstu).

Cits šīs pašas koledžas pētījums par Apvienotās Karalistes kontingentu Afganistānā to apstiprina – tiem karavīriem, kuri bija apmierināti ar savu vienību līderiem, bija caurmērā pat desmit reižu mazāks risks iedzīvoties PTSS attiecībā pret karavīriem, kuru pieredze ar līderiem bija negatīva. Turklāt militārpersonas, kas savus komandierus uzskata par atbalstošiem un kompetentiem, ar lielāku varbūtību meklēs atbalstu pie draugiem vai meklēs profesionāļa palīdzību arī tad, ja tomēr saskaras ar psiholoģiskām grūtībām.

Cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts risks iedzīvoties garīgās saslimšanās, jābūt pieejamai kognitīvi biheiviorālai terapijai, kas var palīdzēt izmainīt viņu domāšanu un uzvedību un novērst "iestigšanu". Tas var palīdzēt uzlabot miegu, menedžēt dusmas un izmainīt to, kā šie cilvēki interpretē smagas situācijas un notikumus, tostarp novērst nepamatotu sevis vainošanu. Un visas šīs minētās lietas ir agrīni riska faktori karavīriem vēlāk sasirgt ar PTSS.

Taču šīs metodes nebūs efektīvas pilnīgi visos gadījumos, un nepieciešams turpināt pētījumus, lai saprastu – kāpēc tā?

Ļoti rūpīgi izvērtējumi par to, kuriem cilvēkiem ir vislielākais risks, kā arī dziļāka izpratne par dažādām risku faktoru kombinācijām un kā tās saistītas ar cilvēka izredzēm atlabt, galu galā virzīs mūs arvien labākas militārpersonu personalizētas aprūpes virzienā.

Jāturpina urbties datus, lai saprastu, tieši kas padara noteiktas terapijas metodes efektīvas un tieši kuriem cilvēkiem, tādējādi ļaujot tās pieslīpēt un padarīt vēl specifiskākas un efektīvākas. Medicīnā jau tiek izmantoti sarežģīti un pierādījumos balstīti algoritmi, lai ārstētu vēzi un paaugstinātu pacienta izredzes izdzīvot un atlabt. Šāda loģika un metodes jāpiemēro arī, lai radītu algoritmus militārpersonu un viņu ģimenes locekļu garīgās veselības uzlabošanas metodēm.

Karavīri un ārkārtas dienestu darbinieki ziedo savas dzīvības, lai pasargātu sabiedrības veselību un drošību. Viņi ir pelnījuši tādu psiholoģisko atbalstu un intervenci, kas tiešām darbojas.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir Dženifera Vailda (Jennifer Wilde), Oksfordas Universitātes klīniskās psiholoģijas asociētā profesore.