No Zemes dzīlēm izplūst reta gāze, ieskicējot alternatīvu versiju par planētas attīstību

Šī gāze ir hēlijs-3 – vieglākais un retākais no stabilajiem hēlija izotopiem uz Zemes, kura kodolā ir divi protoni un viens neitrons. Tā daudzums uz mūsu planētas ir niecīgs – 0,00014% no visa hēlija īpatsvara uz Zemes. Visizplatītākais hēlija izotops uz Zemes ir hēlijs-4 (turpmāk vienkārši hēlijs) ar diviem protoniem un diviem neitroniem kodolā. Visumā tas ir otrs biežāk sastopamais elements uzreiz aiz ūdeņraža, bet uz Zemes hēlijs veidojas, sabrūkot smagākiem elementiem. Atšķirībā no hēlija, hēlijs-3 uz Zemes no jauna gandrīz nemaz neveidojas un faktiski viss hēlijs-3 šeit ir relikts no laikiem, kad mūsu planēta vēl tikai veidojās. Tieši tāpēc tas zinātniekiem var atklāt šo to par laiku, kad Zeme vēl bija jauna.

Jau ļoti ilgi vadošais izskaidrojums par Saules sistēmas un arī planētu veidošanos ir tā dēvētā nebulārā hipotēze, saukta arī par Kanta-Laplasa hipotēzi. Šobrīd, protams, Imanuela Kanta un Pjēra Laplasa idejas ir modernizētas un uzlabotas, bet pamatprincips ir šāds – zvaigžņu sistēmas veidojas milzīgos aukstas gāzes un putekļu mākoņos jeb molekulārajos miglājos. Miglājos esošais materiāls laika gaitā gravitācijas ietekmē kolapsē uz centru, un materiāls arvien ātrāk sāk rotēt ap šo blīvāko reģionu centrā. Laika gaitā šo efektu iespaidā materiāls ir sastājies daudz maz plakanā diskā – akrēcijas diskā. Kad gana daudz materiāla saspiests gana blīvā lodē – protozvaigznē –, un vielas blīvums un attiecīgi karstums kodolā ir tik liels, ka sākas kodolsintēzes reakcijas, ir dzimusi jauna galvenās secības zvaigzne, kas nu pakāpeniski sadedzina savus ūdeņraža krājumus un palielina hēlija krājumus.