Suns, kucēns
"Cilvēka labākā drauga" godu suņi neieguva tāpat vien – tas ir tūkstošgadēm ilgā laikā nopelnīts. Cilvēku un suņu abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana šos vilku pēctečus izmainījusi arī anatomiski un ietekmējusi to evolūciju līdz tādām niansēm kā pāreja no gaudošanas un kaukšanas uz īsiem rējieniem un arī izmaiņas purna muskulatūrā, lai suņi mūs spētu "uzrunāt" ar ļoti izteiksmīgu mīmiku. Slavenās "kucēna acis" – skatiens, ar kuru suns no saimnieka var izlūgties jebko –, šķiet ir ļoti mērķtiecīgs paņēmiens. Bioloģiskā antropoloģe Anna Burovsa ar kolēģiem cer labāk izprast, kā suņi piemērojušies veiksmīgai saziņai ar cilvēkiem, pētot sejas muskulatūras anatomiju.

"Suņi ir mūsu tuvākie kompanjoni. Mēs neesam cieši radniecīgi bioloģiskā izpratnē, taču suņi dzīvo kopā ar mums, strādā kopā ar mums, rūpējas par mūsu mājām un mūsu atvasēm. Tāpēc man šķita, ka, pētot dažādus cilvēku un suņu saiknes aspektus, es labāk izpratīšu arī pašu cilvēku izcelsmi un evolūciju," Burovsa sava darba pētnieciskā pamatojumu skaidro izdevumam "Popular Science".

Antropologi par to vēl diskutē, taču visbiežāk par cilvēku un suņu dzimtas plēsēju savstarpējo attiecību sākumu uzskata laika posmu 15 līdz 30 tūkstošus senā pagātnē. Atsevišķās mūsdienu Eiropas un Sibīrijas teritorijās Homo sapiens sāka dzīvot ciešākā simbiozē ar vietējiem vilku bariem. Teorijas, kā tieši izpaudās šī abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana, ir dažādas, taču lielākā daļa no tām, protams, saistīta ar pārtiku. Piemēram, viena no teorijām ir, ka daži pārdrošākie īpatņi no vilku bara sāka palīdzēt cilvēkiem medībās, tādējādi gan palielinot veiksmīgu medību varbūtību, gan ļaujot tikt galā ar izmērā lielāku medījumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!