"Cilvēka labākā drauga" godu suņi neieguva tāpat vien – tas ir tūkstošgadēm ilgā laikā nopelnīts. Cilvēku un suņu abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana šos vilku pēctečus izmainījusi arī anatomiski un ietekmējusi to evolūciju līdz tādām niansēm kā pāreja no gaudošanas un kaukšanas uz īsiem rējieniem un arī izmaiņas purna muskulatūrā, lai suņi mūs spētu "uzrunāt" ar ļoti izteiksmīgu mīmiku. Slavenās "kucēna acis" – skatiens, ar kuru suns no saimnieka var izlūgties jebko –, šķiet ir ļoti mērķtiecīgs paņēmiens. Bioloģiskā antropoloģe Anna Burovsa ar kolēģiem cer labāk izprast, kā suņi piemērojušies veiksmīgai saziņai ar cilvēkiem, pētot sejas muskulatūras anatomiju."Suņi ir mūsu tuvākie kompanjoni. Mēs neesam cieši radniecīgi bioloģiskā izpratnē, taču suņi dzīvo kopā ar mums, strādā kopā ar mums, rūpējas par mūsu mājām un mūsu atvasēm. Tāpēc man šķita, ka, pētot dažādus cilvēku un suņu saiknes aspektus, es labāk izpratīšu arī pašu cilvēku izcelsmi un evolūciju," Burovsa sava darba pētnieciskā pamatojumu skaidro izdevumam "Popular Science".
Antropologi par to vēl diskutē, taču visbiežāk par cilvēku un suņu dzimtas plēsēju savstarpējo attiecību sākumu uzskata laika posmu 15 līdz 30 tūkstošus senā pagātnē. Atsevišķās mūsdienu Eiropas un Sibīrijas teritorijās Homo sapiens sāka dzīvot ciešākā simbiozē ar vietējiem vilku bariem. Teorijas, kā tieši izpaudās šī abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana, ir dažādas, taču lielākā daļa no tām, protams, saistīta ar pārtiku. Piemēram, viena no teorijām ir, ka daži pārdrošākie īpatņi no vilku bara sāka palīdzēt cilvēkiem medībās, tādējādi gan palielinot veiksmīgu medību varbūtību, gan ļaujot tikt galā ar izmērā lielāku medījumu.
Lai vai kā, skaidrs ir tas, ka kādā vēstures posmā suņu dzimtas dzīvnieku evolūcija tika cieši saausta ar cilvēku attīstību, un suņi ir "ar atrāvienu" pirmā dzīvnieku suga, ko cilvēki pieradināja, izdevumam "Popular Science" atgādina Burovsa. Tādēļ – labāk izprotot suņus, cilvēki labāk izpratīs arī savas saknes.
Viņa ar kolēģiem koncentrējās tieši uz neverbālo komunikāciju – veidu, kā suņi mērķtiecīgi komunicē ar cilvēkiem, izmantojot mīmiku. Šāda veida saziņa ir diezgan reta parādība bioloģiski neradniecīgu sugu pārstāvju starpā, un Burovsu pievērsties tieši šim saziņas aspektam iedvesmoja viņas iepriekš veiktā pētniecība par primātu sejas muskulatūru un mīmiku.
Nu, kā tu tādam kaut ko atteiksi?
Jau iepriekš veikti pētījumi liecina, ka suņi ļoti rūpīgi vēro un reaģē uz cilvēku sejas izteiksmi, un reizēm pat pielīdzina savu izteiksmi mūsējai. Piemēram, 2021. gadā izdevumā "Current Biology" publicēts darbs liecina, ka suņu kucēni ar cilvēkiem acu kontaktu uztur daudz biežāk nekā mazi vilcēni pat tad, ja šie vilcēni kopš dzimšanas auguši cilvēku aprūpē. Daļēji šo atšķirību, ka kucēni ar cilvēkiem vairāk mēģina komunicēt neverbāli nekā pie cilvēkiem auguši vilcēni, varētu notekt arī anatomiskas atšķirības dzīvnieku galvas muskulatūrā.
Cilvēkiem sejas izteiksmes tostarp ļauj veidot īpaši mīmikas muskuļi, kas ar vienu galu pieauguši pie kaula, bet ar otru pie ādas. Tie galvenokārt sastāv no tā saucamajām "ātrajām" muskuļu šķiedrām, kas var ļoti ātri sarauties, bet arī ātri nogurst. Taču, ja salīdzina ar šimpanzēm, cilvēkiem sejā ir vairāk "lēno" muskuļu šķiedru. Visticamāk, daļēji tāpēc, ka mēs komunikācijā daudz izmantojam runu. Burovsas komanda lūkoja šādu pašu analīzi veikt vilku un suņu muskulatūrai, nosakot "ātro" un "lēno" muskuļu šķiedru īpatsvaru. Pētniece pati norāda, ka pētīto subjektu izlase ir visai neliela – tie bija seši vilki un 10 suņi –, taču sākotnējai analīzei dati ir pietiekmi.Labs mēģinājums, pelēci! Tomēr kaut kas pietrūkst, un gluži pārliecinošs "kucēna skatiena" atdarinājums šis nav.
Izrādās, ka šī atsevišķo muskuļu šķiedru tipu attiecība cilvēkiem ir līdzīgāka ar vilkiem, ne ar suņiem. Suņiem ir lielāks "ātro" šķiedru īpatsvars. "Sākotnēji bijām šausmās. Taču, kad apdomājāmies, kādu funkciju tad īsti pilda katra tipa šķiedras, varēja saskatīt loģiku. Cilvēki lieto runu, un tas nozīmē, ka mums nepieciešami "lēnāki" muskuļi, lai varētu skaidri artikulēt skaņu. Vilki saziņā lieto gaudošanu, un tā ir ilgstoša vokalizācija," izdevumam "Popular Science" skaidro Burovsa. Tikmēr suņu riešana ir daudz lakoniskāka vokālā izpausme, kas neprasa no muskuļiem ilgstoši turēt vienu mīmiku un pozīciju, kā tas ir ilgas gaudošanas gadījumā.Riešana ir efektīvāks veids, kā brīdināt par pēkšņām briesmām – uzdevums, kas pavisam noteikti bija svarīgs arī mūsu senčiem suņu un cilvēku kopīgās vēstures pirmsākumos. Arī vilki prot riet, taču dara to krietni retāk. "Mēs, šķiet, esam radījuši šīs dīvainās radības – suņus, kas vokalizē izteikti atšķirīgā veidā nekā to senči vilki," secina Burovsa, kura turpmāko gadu turpinās vākt papildu datus šī pētījuma vajadzībām.Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
