Agrāk tos uzskatīja vien par jūrnieku pasakām – neticami milzīgie vientuļie viļņi

Daudzi stāsti palika dzelmē

Leģendas un nostāsti par vientuļiem milžiem, kas parādās pēkšņi un aprij kuģi veselu, ir fiksēti vismaz pēdējos dažos gadsimtos, taču pārāk daudz to nav. Iespējams, tāpēc, ka savulaik lielākā daļa, kas saskārās ar šādu gigantu, mājās nepārbrauca, un stāsti līdz ar jūrnieku dvēselēm tika aizrauti dzelmē.

Vienu samērā labi zināmu stāstu krastā pārveda 19. gadsimta franču flotes virsnieks, ceļotājs un okeanogrāfs Žils Dimons Dērvils. Viņš 1826. gadā Indijas okeānā esot piedzīvojis vētru ar 80 līdz 100 pēdas jeb apmēram 24 līdz 30 metrus augstiem viļņiem, un šīs liecības apstiprināja vēl vairāki apkalpes locekļi. Toreiz Dērvila stāstītais uztverts tieši tā – kā fantastiska jūrasbraucēja pasaka un pekstiņi. Par viņu publiski esot pazobojies pat tobrīd pazīstamais matemātiķis un fiziķis, vēlāk arī politiķis Fransuā Arago. Vairums zinātnieku tobrīd uzskatīja, ka tik lielu viļņu veidošanās vienkārši nav iespējama. Tobrīd okeanogrāfu un meteorologu izmantotie standarta lineārie modeļi būtībā izslēdza šādu ūdens sienu veidošanās iespējamību.

Tomēr 20. gadsimtā par standartu kļuva kuģi ar dubultiem metāla korpusiem, daudz izturīgāki nekā 19. gadsimta burinieki. Līdz ar to būtiski pieauga arī izredzes izdzīvot, sastopoties ar šādu milzi. Tiesa, ne vienmēr, un arī 20. gadsimtā vairāki lielu kuģu nogrimšanas gadījumi tiek saistīti ar milzu vilni, kas kuģi apgāzis vai satriecis.