Ar šo visai negodīgo, taču izdevīgo praksi nodarbojas arī Latvijā mītošās parastās dzeguzes. Taču tās nav vienīgie putni, kas ar olu perēšanu un jauno putnēnu audzināšanu sevi neapgrūtina, bet tā vietā izvēlas iedēt olas citu putnu ligzdās. Viens no tādiem ir arī Āfrikā mītošais parazītzvirbulis (Anomalospiza imberbis), kas itin veiksmīgi imitē izskatu pat vairāku atsevišķu putnu sugu dētajām olām. Kā tas izdodas un vai šo viltnieku stratēģija vēl ilgi būs tikpat sekmīga – to ornitologiem palīdz nozskaidrot putnu DNS analīze.
Kamēr mēs gatavojamies Lieldienām, ornitologi lūko "atkost", kā vienas sugas putniem izdodas tik veiksmīgi imitēt tik atšķirīgu krāsu un rakstu olas. Šo praksi dēvē par ligzdošanas parazītismu – putni, kas to piekopj, izmanto izdevīgu brīdi un iedēj savu olu svešā ligzdā, vienu no tur jau iedētajām vienkārši izgrūžot ārā. Parasti šis process prasa vien 10 sekundes. Lai ligzdas saimniece šo olu pieņemtu kā savējo, tai jābūt vizuāli ļoti līdzīgai.
Varētu sagaidīt, ka šādi parazītdējēji savu olu izskatu evolūcijas gaitā ir pielāgojuši konkrētas sugas olām. Taču apbrīnojami, ka Subsahāras Āfrikā mītošais Anomalospiza imberbis spēj šādi apmuļķot pat četras dažādas putnu sugas, kuru dētās olas cita no citas diezgan būtiski atšķiras – tas ir īsts olu "viltošanas" meistars. Gadu desmitiem zinātnieki centušies izprast mehānismu, kas šo spēju nodrošina, turklāt – kā šīs prasmes tiek nodotas atvasēm, kuras audzinājuši dažādi "audžuvecāki"?
Ģenētiskā analīze sniedz ieskatu tūkstošgadēm ilgajā cīņā starp olu pakaļdarinātājiem un ligzdu īstajiem saimniekiem, kuriem daba arī palīdz izstrādāt aizsargmehānismus. Kembridžas Universitātes Zooloģijas departamenta pētniece profesore Klēra Spotisvude un Bostonas Universitātes pētnieks Maikls Sorensons zinātniskajā izdevumā PNAS nupat publicējuši darbu, kas detalizēti izklāsta olu mīmikrijas ģenētisko pusi. Dati tika ievākti no putnu populācijas Zambijas dienvidos – kopā 196 Anomalospiza imberbis (attēlā zemāk) DNS paraugi no 141 cita putna ligzdām, kurās šie krāpnieki dēj savas olas.
Anomalospiza imberbis mātītes spēju imitēt citu sugu putnu olas pārmanto ar dzimumam specifisko W hromosomu, kas ir tikai mātītēm (līdzīgi kā cilvēkiem Y hromosoma ir specifiska vīriešiem). Šāda pārmantošana tikai pa "mātes līniju" ļauj izslēgt, ka Anomalospiza imberbis mātītes pārmantos "nepareizos" un olu mīmikrijai (imitēšanai) nederīgos gēnu komplektus no tēviņiem, kurus audzinājuši audžuvecāki. Upuri Āfrikā, piemēram, ir sisinātājķauķu dzimtas putni, un šāda svešas olas perēšana tiešā veidā apdraud ligzdas saimnieku pēctečus – ja neiederīgā ola laikus netiek pamanīta un izgrūsta no ligzdas, nereti jaunie parazītputni ir spēcīgāki un drīz cīņā par barību izkonkurē ligzdas saimnieku īstos pēctečus, kuri vienkārši nomirst badā. Tāpēc, protams, daba lūko apbruņot arī ligzdu īpašniekus ar rīkiem, lai tie labāk spētu atpazīt viltvāržus.
"Dažām no sugām ir attīstījusies apbrīnojama olu vizuālā izskata dažādība – gan olu krāsa, gan specifiski raksti ļauj labāk atšķirt savas olas no parazītputnu pakaļdarinājumiem," vietne "EurekaAlert!" citē pētījuma autori profesori Spotisvudi. Piemēram, Prinia subflava (attēlā zemāk) dēj olas gan zilā, gan baltā, gan sārtā vai olīvzaļā krāsā, kuras izraibinātas ar unikālu rakstu, un arī šī pretviltošanas taktika pārmantota ģenētiski no mātītēm. Šāda hipotēze izvirzīta jau pagājušā gadsimta 30. gados, ornitologiem pētot parastās dzeguzes praktizēto olu mīmikriju Eiropā, bet nu tā pierādīta ar "taustāmiem" datiem.
Šī evolūcijas cīņa starp pakaļdarinātājiem un ligzdotājiem turpināsies, un ir grūti paredzēt, kurš un vai kāds tajā gūs noteiktu uzvaru. Taču pētnieki uzskata, ka Anomalospiza imberbis veiksmīga imitēšana varētu sekmēties arvien mazāk, jo atsevišķas ģimenes līnijas labāk pielāgojušās vienas sugas putnu olu imitēšanai, kaut, protams, lūko imitēt arī pārējo apkaimē mītošo sugu olas. Jaunie pēcteči šīs atšķirīgās specializācijas īsti vairs nevar rekombinēt vienā un pilnīgi universālā komplektā, un aizvien kādas noteiktas sugas olu imitēšana padosies veiksmīgāk nekā citu sugu olu imitēšana.
Piemēram, pētnieki konstatēja, ka daļa šo parazītputnu mātīšu lieliski spēj imitēt olas ar zilu vai sārtu pamatkrāsu, bet vairs nespēj imitēt olas ar olīvzaļu pamatkrāsu. Jau iepriekš citos pētījumos pamanīts, ka Prinia subflava mātītes arvien biežāk dēj tieši olīvzaļas olas, kas varētu liecināt par veiksmīgu pielāgošanos, lai cīnītos pret parazītdējējiem.
Rezultāts gan var būt arī tāds, ka Anomalospiza imberbis laika gaitā pārmetīsies uz citu sugu putnu ligzdu ekspluatēšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
