Rakstā žurnālā "The Atlantic" Katrīne Vu aptaujājusi daudzus ekspertus – gan jaunā pētījuma autorus, gan ģenētiķus un kinologus, gan arī cilvēkus no organizācijām, kas parasti mēdz visaktīvāk uzturēt priekšstatu, ka tieši šķirne ir vislabākais pareģis tam, kādas rakstura īpašības piemitīs sunim – šajā gadījumā Amerikas Kinoloģijas kluba pārstāvjus. Viena no ekspertēm ir Mārdžija Alonso, kura nu ir izpilddirektore organizācijā "International Association of Animal Behavior Consultants Foundation" un nodarbojusies ar suņu trenēšanu un pētīšanu četrdesmit gadus.
Alonso no personīgās pieredzes atminas neskaitāmas reizes, kad cilvēki sūkstījušies – viņu izvēlētās šķirnes suns neuzvedoties šķirnei atbilstoši. Vai nu Labradoras retrīvers nav gana draudzīgs un ir pārāk atturīgs pret bērniem, vai vācu aitu suns izrādījies īsts zaķpastala, nevis cēlais drošsirdis no filmām par policistiem. Vilšanās ir saprotama, jo šķirne un tai it kā piedienošās rakstura īpašības ir viena no pirmajām lietām, par ko nākamie suņu īpašnieki interesējas. Un pats būtiskākais – pēc šīs informācijas vadoties, cilvēki arī pieņems attiecīgus uzvedības modeļus saskarē ar suni. No noteiktas šķirnes suņiem tiks sagaidīts draudzīgums, bet pret citiem izturēšanās būs bijīgāka, jo tiem ir agresīvu šķirņu reputācija. Un tieši tā arī ir problēma.