Pētījums šķetina iesakņojušos mītu par suņu šķirnēm kā rakstura 'vizītkarti'

Rakstā žurnālā "The Atlantic" Katrīne Vu aptaujājusi daudzus ekspertus – gan jaunā pētījuma autorus, gan ģenētiķus un kinologus, gan arī cilvēkus no organizācijām, kas parasti mēdz visaktīvāk uzturēt priekšstatu, ka tieši šķirne ir vislabākais pareģis tam, kādas rakstura īpašības piemitīs sunim – šajā gadījumā Amerikas Kinoloģijas kluba pārstāvjus. Viena no ekspertēm ir Mārdžija Alonso, kura nu ir izpilddirektore organizācijā "International Association of Animal Behavior Consultants Foundation" un nodarbojusies ar suņu trenēšanu un pētīšanu četrdesmit gadus.

Alonso no personīgās pieredzes atminas neskaitāmas reizes, kad cilvēki sūkstījušies – viņu izvēlētās šķirnes suns neuzvedoties šķirnei atbilstoši. Vai nu Labradoras retrīvers nav gana draudzīgs un ir pārāk atturīgs pret bērniem, vai vācu aitu suns izrādījies īsts zaķpastala, nevis cēlais drošsirdis no filmām par policistiem. Vilšanās ir saprotama, jo šķirne un tai it kā piedienošās rakstura īpašības ir viena no pirmajām lietām, par ko nākamie suņu īpašnieki interesējas. Un pats būtiskākais – pēc šīs informācijas vadoties, cilvēki arī pieņems attiecīgus uzvedības modeļus saskarē ar suni. No noteiktas šķirnes suņiem tiks sagaidīts draudzīgums, bet pret citiem izturēšanās būs bijīgāka, jo tiem ir agresīvu šķirņu reputācija. Un tieši tā arī ir problēma.

"Jebkurš labs suņu treneris jums pateiks, ka šie stereotipi ir īsta katastrofa. Šķirnēm nav noteikta rakstura. Indivīdiem ir," Katrīnei Vu skaidro suņu uzvedības eksperts no Kolorado Universitātes Bolderā Marks Bekofs.

Jāatceras, ka suņu un cilvēku vēsture ir cieši savīta jau desmitiem tūkstošus gadu, un mūsdienu suņi ir produkts šai kopīgai līdzāspastāvēšanai. Jau šo attiecību sākumā mūsu senči noteikti deva priekšroku vilkiem ar tādām īpašībām, kuras uzskatīja par vēlamām – citādi šī simbioze nebūtu attīstījusies. Ar mērķtiecīgu selekciju tas kļuva jau par daudz precīzāku instrumentu, un tīrasiņu šķirnes suņi ir "cilvēku izvēļu un aizspriedumu produkts", raksta Vu. Tādējādi šķiet loģiski pieņemt, ka tam līdzi nāk arī zināma ģenētiskā bagāža, kas paredz noteiktu uzvedību. Eksperti lielākoties ir vienisprātis, ka suņu uzvedību veido daudzi faktori – gan audzināšana, gan vide, gan, jā, arī gēni. Domstarpības parasti ir par proporcijām un to, kā šie faktori savā starpā sajaukušies. Visās formulās un proporcijās tikai viens elements ir konstants – cilvēks. "Vai šķirne ir būtiska? Vai tomēr nav būtiska?" jautā pētījuma vadošā autore Keitlīna Morila no Masačūsetsas Universitātes un atbild: "Patiesībā atbilde ir – gan jā, gan nē."

Izdevumā "Science" nupat publicētais darbs, kurā roku pielika vairāk nekā 20 pētnieki – gan biologi un ģenētiķi, gan kinologi – ir patiešām ļoti vērienīga pētījuma rezultāts. Tajā kombinēts gan suņu īpašnieku priekšstats par viņu mīluļu raksturu, gan ģenētiskā analīze. Aptuveni 20 tūkstošiem suņu saimnieku lūgts pēc vienota parauga novērtēt savu suņu uzvedību. Vai tie baidās no negaisiem? Vai tie ir bailīgi svešinieku klātbūtnē vai tieši pretēji – droši un pārliecināti? Vai tie ir paklausīgi vai tomēr neapgrūtina sevi ar izdabāšanu saimnieka iegribām? Pēc tam diviem tūkstošiem no šiem suņiem paņemti siekalu paraugi un veikta DNS analīze. Pēc tam mēģināts suņu genomā "sazīmēt" sakarības ar īpašnieku teikto par šo suņu uzvedību.

Pētījumā secināts, ka dažas rakstura iezīmes tik tiešām šķiet labi pārmantojamas un reizēm pat saskan ar tām, kuras popularizē noteiktu šķirņu īpašnieku klubi. Jo īpaši tas ir izteikti, kad runa ir par rakstura iezīmēm, kur galvenais evolūcijas un selekcijas virzītājspēks bijis darbs un sunim uzticētais arods, nevis izskata īpašības. Suņi, kas vēsturiski galvenokārt bijuši ganāmpulku kontrolēšanai, tik tiešām pārsvarā šim uzdevumam nepieciešamās īpašības pārmantos. Borderkollijiem lielākoties būs darba sunim nepieciešamās īpašības, piemēram, tie ar lielāku varbūtību vieglāk pakļausies dresūrai nekā vidēji citi suņi, kas nav vēsturiski "darba šķirņu" pārstāvji. Vai Pireneju kalnu suņi, kuri bija ganāmpulku sargi, tik tiešām ir grūtāk nobiedējami un drošsirdīgāki par vidēji citiem suņiem.

Taču, jo vairāk attālināmies no rakstura iezīmēm, kas tieši saistītas ar savulaik noteiktu šķirņu suņiem uzticētajiem darba uzdevumiem, jo grūtāks kļūst uzdevums saskatīt sakarības starp rakstura iezīmi un ģenētisko informāciju. Turklāt vienmēr jāņem vērā arī cilvēka subjektivitāte, novērtējot sava mīluļa uzvedību. Visai viegli var noteikt, vai suns skrien pakaļ bumbiņai vai neliekas par to ne zinis, taču jau grūtāk saprast, cik objektīvi ir tādi vērtējumi kā "pašpārliecināts" vai "draudzīgs". Ir dažādi eksperimenti kontrolētā vidē, kā šīs īpašības izvērtēt (piemēram, ievietot suni telpā ar nepazīstamu objektu un vērot reakciju), taču grūti tādus veikt plašā mērogā.

Morilas komanda uzskata, ka šķirnei ir salīdzinoši neliela loma tajā, kāds raksturs būs konkrētajam sunim – proti, aptuveni 10% nosaka gēni. Pārējais ir citu faktoru sajaukums. Ar šo pētījumu nav mēģināts paust viedokli, ka šķirnei nav vispār nekādas nozīmes. Aizvien ir dažādi objektīvi faktori, tostarp katra šķirne paredz arī atšķirīgas fiziskas vajadzības, kas jāizpilda, lai suns būtu vesels un laimīgs. Kādam vajag aktīvāku dzīvesveidu, kādam ne tik ļoti, un tā tālāk. Mērķis ir drīzāk likt padomāt, kā stereotipi par suņu šķirnēm ietekmē mūsu izvēles un attiecīgi arī ekspektācijas.

"Cilvēki paši cītīgāk mācīs vairāk triku "gudro šķirņu" suņiem, jo sagaida, ka šīs šķirnes suņi tos vieglāk apgūs, un "nesabiedrisko" šķirņu suņiem ļaus vairāk dzīvot savā nodabā, jo uzskata, ka tieši to dzīvnieks vēlas," Katrīnei Vu "The Atlantic" rakstā atzīst suņu uzvedības eksperts Bekofs. Cik daudz no šķirnēm piedēvētās uzvedības ir tāda vien tāpēc, ka mēs attiecīgi pret šo šķirņu suņiem izturamies – tas ir "miljons dolāru jautājums", piekrīt arī Mārdžija Alonso.