Laboratorijas peļu labturības problēmas var sašķobīt svarīgu pētījumu rezultātus

Mūsu analīze rāda, ka šādās ierobežojošās, mākslīgās mītnēs peles un žurkas dzīvo hroniska stresa apstākļos, kas tostarp izmaina dzīvnieku bioloģiju. Attiecīgi raisās jautājumi par dzīvnieku labturību un arī to, cik labi šie dzīvnieku modeļi reprezentē tipisku pacientu-cilvēku.
Mēs identificējām šo laboratorijas dzīvnieku mītņu ietekmi, izvelkot datus no vairāk nekā 200 pētījumiem par to, kā būrīšu vai sprostu dizains var ietekmēt ar stresu saistītus veselības iznākumus arī cilvēku vidū, tostarp dažādu sirds un asinsvadu slimību, insulta un vēža riskus.

Visos pētījumos tika salīdzināti standarta "kurpju kastes" tipa sprosti, kādi tipiski tiek izmantoti laboratorijās, ar labāk aprīkotiem būrīšiem – plašākiem un tā iekārtotiem, lai dzīvniekiem būtu iespējams praktizēt dažādas dabiskas darbības, piemēram, rakšanu, paslēpšanos, kāpelēšanu. Visos gadījumos dzīvnieki, kas mitinājās standarta sprostos, galu galā bija pie sliktākas veselības nekā dzīvnieki labāk aprīkotās mītnēs. Piemēram, ja tiek pētīts vēzis, tad sliktāk aprīkotajās mītnēs dzīvojošajām pelēm audzēji rezultātā bija lielāki. Tāpat šādos sprostos dzīvojošām pelēm mūža ilgums bija caurmērā par 9% mazāks.

Pētnieki jau destmitgadēm ilgi zina, ka žurkas un peles labprāt gribētu baudīt lielāku komfortu, iespēju kustēties un darboties, nekā parasti tas tiek nodrošināts laboratorijas mītnēs, un ka dzīvnieku iespundēšana standarta sprostos var veicināt trauksmainu, nemierīgu un nedabisku uzvedību. Tomēr mūsu analīze sniedz pirmos pierādījumus, ka šādi dzīves apstākļi izraisa hronisku distresu tādā līmenī, lai tiktu pabatīgi grauta dzīvnieka veselība.

Mūsu pētījums – gluži kā daudzi citi pirms tam – izgaismojis arī problēmas eksperimentu metodoloģijā un eksperimentā izmantoto metožu un detaļu izklāstā. Piemēram, secināts, ka lielā aļā pētījumu vairums izmantoto grauzēju ir tēviņi, un salīdzinoši mazāk pētījumos izmanto mātītes.
Apmēram divās trešdaļās no mūsu aplūkotajiem pētījumiem netika pilnībā izklāstīti peļu dzīves apstākļi. Mūsu atklājumi saskan ar iepriekš izskanējušām versijām, ka tukšos sprostos dzīvojošas žurkas un peles vairāku iemeslu dēļ var nebūt piemēroti modeļi eksperimentiem. Pētījumos izmantotie dzīvnieki biežāk ir tēviņi, tie bieži ir ar lieko svaru, reizēm horniski salst un ir ar samazinātām kognitīvajām spējām.

Mums ir aizdomas, ka šādu nosalušu, apaļīgu, iesprostotu un stresa apstākļos dzīvojošu dzīvnieku modeļu izmantošana var palīdzēt izskaidrot, kāpēc šobrī biomedīcīnas pētījumu jomā veiksmīgu iznākumu īpatsvars ir tik mazs. Jau ir piemēri ar pētījumiem, kuru rezultāti visnotaļ būtiski atšķiras tikai atkarībā no tā, kādos apstākļos dzīvo eksperimentā izmantotie dzīvnieki. Mūsu mērķis ir noteikt, cik liela ir šī ietekme.

Fakts, ka laboratorijas dzīvnieku dzīves apstākļi ir kritiski svarīgi to veselības stāvoklim, bet nereti pētījumos izklāstīti virspusēji un nepilnīgi, arī varētu palīdzēt izskaidrot pētījumu atkārtojamības krīzi. Proti, šobrīd vismaz puse no pirmsklīniskajiem pētījumiem nav veiksmīgi replicējami, kad pētījumu veic citas zinātnieku grupas.

Kanādā dzīvo tikai viens līdz divi procenti eksperimentos izmantojamo dzīvnieku no kopskaita pasaulē. Tomēr arī tas nozīmē no pusotra līdz diviem miljoniem dzīvnieku, kas dzīvo stresainos apstākļos – tas satrauks jebkuru, kam rūp dzīvnieku labturība. Taču, ja laboratorijas dzīvnieku dzīves apstākļi spēj ietekmēt arī pētījumu rezultātus, tam jau ir arī finansiālas sekas. Kanāda pētījumiem veselības jomā tērē ap četriem miljardiem dolāru gadā. Ja par atskaites punktu ņem ASV, tad apmēram pusē no šādiem pētījumiem tiek iesaistīti arī dzīvnieki. Savukārt, ja tikai puse no šiem pētījumiem ir replicējami jeb atkārtojami, tad rezultāts ir tāds – Kanāda ik gadu aptuveni miljardu iztērē uz pētījumiem, kuru rezultāti nav atkārtojami (un tātad nav drošticami).

Pat tad, kad pētījumi ir atkārtojami, vien nepilni pieci procenti no tiem rezultējas cilvēkam noderīgos medicīnas risinājumos. Tas izteikti kontrastē ar Kanādas sabiedrības vēlmēm – sabiedrība sagaida, ka vismaz 60 procenti no pētījumiem ar dzīvnieku iesaisti novedīs pie jaunām zālēm cilvēkiem. Kanādā spēkā esošie standarti paredz, ka pelēm laboratorijas sprostos jānodrošina materiāli migas būvēšanai, lai dzīvnieks varētu sasildīties, taču vai nav pienācis laiks apsvērt sprostu tālāku uzlabošanu?

Jāpieliek punkts uzskatam, ka šie "kurpju kastes" tipa sprosti ir nekas vairāk kā neitrāls fons. Tā vietā tie jāuzlūko kā viens no faktoriem, kas ietekmē laboratorijas dzīvnieku veselību – un šo faktoru mēs varam pētīt un uzlabot. Tās secīgi ļautu uzlabot ne tikai laboratorijas dzīvnieku labturību, bet arī labāk modelēt dažādus cilvēka veselību ietekmējošus faktorus.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autores ir Gvelfas Universitātes integratīvās bioloģijas profesore Džordžija Meisone un integratīvās bioloģijas doktorante Džesika Kaita.