Salaspils kodolreaktors bija pamats zināšanu uzkrāšanai, kas nu noder arī starptautiskos projektos. Kādas perspektīvas šajā jomā ir kopš reaktora slēgšanas un vai pētījumiem kodolenerģētikā Latvijā ir nākotne? Par to Latvijas Universitātes izdevuma "Alma Mater" 2022. gada pavasara numurā Māris Zanders sarunājas ar Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni, kura godināta ar LU gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem.
Ņemot vērā jūsu lielo pieredzi radioķīmijas jomā, gribētu sākt ar jautājumu, kas varbūt nav tieši saistīts ar jūsu pašreizējiem projektiem. Mēs Latvijas politiskajās un biznesa aprindās pēdējā laikā redzam pielaidīgāku, varētu pat teikt, ieinteresētu, attieksmi pret kodolenerģētiku. Tam ir savi iemesli – nepieciešamība mazināt atkarību no fosilajiem energoresursiem, bet ne par to ir jautājums. Jums, iespējams, redzot šo pavērsienu, vispirms ir vēlme atgādināt "es jau sen to teicu!", tomēr mani interesē, kāda būtu Latvijas vieta un iespējas, ja šis pavērsiens turpinātos? Vai mums ir zināšanas, speciālisti?
Ja sāk ar cilvēku bažām par kodolenerģiju, tad droši vien loģiski būtu uzdot jautājumu: kāpēc nelaimes notiek? Faktiski divi faktori – cilvēks un daba. Mums labāk zināmās Čornobiļas katastrofas gadījumā iemesls bija cilvēka kļūdas. Fukušimas avārijas gadījumā, protams, bija arī dabas faktors, proti, cunami, tomēr ne mazāka loma ir cilvēka kļūdām. Piemēram, līdzekļu ekonomijas vārdā lietojot cirkoniju, kas, saskaroties ar ūdens tvaikiem, noveda pie ūdeņraža rašanās ar visām no tā izrietošām sekām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
