Maņu mijiedarbība, cilvēkam veidojot priekšstatu par pasauli, nav vienkāršs jautājums. Un ko mums darīt ar visiem cilvēkiem piemītošo laika uztveri? Mums taču nav nedz laika "auss", nedz laika "deguna". Par sarežģītajām cilvēka maņu un uztveres niansēm Māris Zanders Latvijas Universitātes žurnāla "Alma Mater" jaunajā numurā sarunājas ar Datorikas fakultātes profesoru Jurģi Šķilteru.
Sākšu ar apzināti mazliet provocējošu jautājumu. Tu un tavi kolēģi pēta cilvēka kognitīvās spējas, kā "aparāts" ar nosaukumu "smadzenes" mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Savukārt, palasot citus darbus, rodas sajūta, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības par pašu "aparātu", kā tas darbojas. Tas netraucē?
Tik traki nav, neirozinātnieki ir pavirzījušies ļoti tālu uz priekšu. Piemēram, mēs diezgan labi saprotam smadzeņu dažādu reģionu mijiedarbību principus. Viens no mūsu Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas darba fokusiem ir cilvēki, kuriem ir neirodeģeneratīvas problēmas to sākumposmā. Mēs cenšamies saprast, vai ir saistība starp kognitīvajiem, neinvazīvajiem testiem un to, kas šiem cilvēkiem, vienkāršoti izsakoties, notiek smadzenēs. Ja mēs varam šādu saistību saskatīt un pierādīt, tad tam ir ārkārtīgi liela nozīme diagnostikā. Formulējot citādi: kad cilvēku "ieliek" magnētiskās rezonanses aparātā, notikušās izmaiņas jau ir lielas, tur maz ko vairs var darīt. Tātad viens no virzieniem ir sazobe starp kognitīvajiem, vizuāli telpiskajiem procesiem un neirālajiem procesiem – tas ir ļoti interesanti no pētnieciskā viedokļa, un tam ir arī liela, kā saka, praktiskā pievienotā vērtība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
